„Trr, trr,”- kaut kas skanēja šausmīgi skaļi. Es meklēju telefonu, kuru, man liekas, es vakar, kad gāju gulēt, biju nolikusi sev blakus. Piecēlos gultā sēdus, es ar puspievērtām acīm meklēju telefonu, bet nekur nevarēju saskatīt to. Paslidināju roku zem spilvenu, un rokā bija.
„Hey?”- nebija ne jausmas, kas zvana, un izklausījos riktīgi aizsmakusi.
„Čau! Ko dari?”- uzreiz atpazinu Marijas balsi.
„Guļu. Ko tik agri zvani, darīt nav ko?”- es gribēju lamāties un smaidīt vienlaicīgi, jo biju priecīga, ka viņa ir piezvanījusi.
„Ir, es tieši tagad ar mammu staigāju pa pilsētu un domāju, ko lai Emīlam dāvina.”- viņa stāsta.
„Pareizi, kaut ko jau vajadzētu viņam uzdāvināt. Ko atradi?”
Viņa sāka smieties- „Piepūšamo lelli”.
„Kas pie velna?”- man patika dāvana.
„Aha, varbūt sametamies kopā un vēl paņemam klāt vēl kādu vīnu, vai kaut ko tādu?”
„Skan labi, Marija”- es piekritu viņai un man tā tiešām likās laba ideja.
„Cikos man nākt pie tevis?”
„Cik vispār ir pulkstenis?”- man tiešām nebija ne jausmas.
„Ir jau 12, ko tik ilgi guli?”- Marija, kura vienmēr nespēja gulēt ilgāk par 9, gribēja zināt.
„Ai, nezinu, kāpēc tā.”- īstenībā es zināju. Es līdz 4 biju mēģinājusi aizmigt, bet nebija sanācis, jo bija pārāk daudz domu prātā.
„Nāc pie manis ap 6 vakarā?”
„Ok, skan labi, es paņemšu vairākas drēbes līdzi, lai tu varētu pateikt, kas labāks, un varbūt tev arī kaut kas iepatiksies.”- viņa runāja ļoti aizrautīgi.
„Es arī nespēju sagaidīt vakaru. Labi, tad tiekamies,”- es beidzu saruna.
„Ok, līdz vēlākam,”- viņa nolika klausuli.
Noliku telefonu blakus savam spilvenam, un pati atkal apgūlos. Šodien gan būs traka dieniņa- pie sevis nodomāju. Vēl kādas 20 min novārtījos vienkārši pa gultu, bet tikai tagad pamanīju, ka ir nepierasti tumšs. Piecēlos sēdus, izritinājos no segas, kurā biju ietinusies, piegāju pie loga, bet sāpīgi atsitu kāju pret galda malu, kas stāv pie loga, sāpēs mazliet iekliedzos, bet sāpes ātri pārgāja, tāpēc ātri atvēru aizkarus, un varēja redzēt, ka tuvojas negaiss, visapkārt bija tumši mākoņi, bet nelija.
Un vispār bija arī ļoti kluss. Tas tiešām likās nepierastāk par tumsu. Uzvilku čībiņas un devos izpētīt, kas notiek mājās. Izgāju no savas istabas, bet tur arī valdīja tumsa. Koridorī mēģināju sataustīt gaismas slēdzi, ieslēdzu to. Viss joprojām bija kluss. Aizgāju uz māsas istabu, bet tur valdīja nekārtība, kā jau parasti, kā jau mūsu ģimenē, bet Renātes te nebija un mājā nevarēja dzirdēt viņas spiedzienus, kas viņai bija ļoti raksturīgi, neko nevarēja dzirdēt.
Aizgāju arī uz vecāku istabu, bet tur arī nebija neviena. Sajutos mazliet vientuļi atrodoties tik lielā mājā viena pati un tādā tumsā.
Aizgāju uz virtuvi un tur pie ledusskapja pamanīju zīmīti.
„Aizbraucām ciemos pie vecmāmmiņas Unas, būsim mājās vakarā. Lūdzu izmazgā virtuvi un koridori, būtu labi, ja tu izsūktu savu istabu. Mīlu, mamma.”- tipiskas mammas, grib, lai tik mazgā un tīra, bet man nebija iebildumu, jo es biju palikusi viena mājās līdz pat vakaram.
Uzliku sev vārīties tējkannā ūdenī, izņēmu gurķus un tomātus, visu sagriezu un pieliku olīveļļu, un mazliet sāli. Tikmēr jau tēja bija gatava, paņēmu krūzīti un ieliku piparmētru tējas maisiņu, un 3 cukura karotes pieliku savai tējai.
Vispirms apēdu salātiņus, bet sagribējās, ko saldu pie tējas. Atradu „Selgas” cepumus, sajutos laimīga. Ieslēdzu mūzikas centru, kas atradās tepat virtuvē. Tur skanēja kāda ļoti ātra melodija, kurai gribējās dziedāt līdzi, un, kuru klausīties, uzlabojās garastāvoklis.
Izdomāju piezvanīt Marijai. Atnesu telefonu uz virtuvi, dzēru tēju un meklēju viņas numuru. Viņa pacēla gandrīz uzreiz- „Hei, kas noticis?”- viņa izklausījās aizelsusies.
„Nekas, man mājās neviena nav, negribi sastādīt kompāniju?”
„Loģiski, man tāpat mājās nav ko darīt”- būšu pēc pusstundas.
