Mēs gājām un sarunājāmies par dažādām lietām. Uzzināju, ka viņam padodas zīmēšana, kas likās diezgan neticami tādam puisim, kā viņš. Mēs jau bijām pusceļā, kad atcerējos par to, ko teica Kate.
„Klau, kā tad ir ar to Kati?”
„Nekā jau nav”- viņš lēnām vilka vārdus un izskatījās mazliet piesarcis.
„Mēs kādreiz bijām ļoti tuvi. Mēs lieliski saskanējām kopā. Viņa bija mana māsa, es viņas brālis, bet tad viss mainījās.”- viņš kļuva bēdīgs.
„Piedod”- es nezināju, ko īsti teikt.
„Nē, ir jau labi. Vienkārši man pietrūkst viņas mazliet, mēs tiešām bijām labi draugi.”
„Kas īsti notika?”
„Viņa sāka vairāk laiku pavadīt ar savu draugu nekā ar mani, tā mēs atsvešinājāmies”.
„Hm, nezināju, ka viņai ir draugs”.
„Tagad jau nav, bet kādreiz bija, bet tagad jau ir par vēlu kaut ko mainīt, šā vai tā, tas noteikti atkārtosies”.
Mēs bijām jau nonākuši pie bērnudārza. Viņs man atvēra durvis un iegājām iekšā. Sākām staigāt un meklēt īsto grupiņu. Iegājām vienā bērnu grupiņā, uz kuras bija rakstīta manas māsas grupiņas nosaukums. Pēkšņi man kaut kas apķērās ap kāju.
„Mammu, mammu!”- sauca maza, piemīlīga meitenīte, kurai varētu būt ap 4 gadiem.
„Am,”- jutos apmulsusi. Es paskatījos uz Matīsu, kurš arī bija neizprašanā.
„Es domāju, ka mēs nākam pēc tavas māsas..”- viņš skatījās ar lielām acīm uz mani.
Meitenīte paskatījās uz mani. Apmulsa un aizskrēja atpakaļ pie savām draudzenēm. Laikam jau bija sajaukusi. Vai tad es tiešām izskatos tik veca?
„Pirmo reizi redzu to mazo meitenīti,”- ta bija viss tīrākā taisnība.
„Tiešām?”
„Aha”- iedunkāju viņu sānos un sākām smieties, bet Matīss neizskatījās īpaši pārliecināts.
„Re, kur mana māsa”- Renāti paskatījās un laimīga skrēja man pretī.
„Es zināju, ka tu būsi”- viņa bija lielā sajūsmā.
Viņa skrēja tieši man virsū, tāpēc pieliecos gatava viņu saķert un samīļot, bet man palika mute vaļā, kad redzēju, ka viņa ieskrien Matīsa rokās.
Ak, mans Dievs. Tiešām? Kaut kas neticams. Matīss stāvēja un mīļoja manu māsu. Viņš viņu nolaida zemē.
„Aaa, sveika, Emma,”- viņa kā starp citu noteica.
Matīss izskatījās priecīgs-„ Paskat, kā es tavai māsai patīku.”- Viņš smaidīja.
„Man prieks par tevi”- es nespēju nesmaidīt.
Māsa saģērbās, bet, protams, viņai vajadzēja, lai Matīss viņai palīdz saģērbties.
Kad viņa beidzot bija gatava, tad viņa iedeva rociņu Matīsam un tad beidzot mēs varējām iet. „Tev rociņu nevajag iedot?”- Matīss nopietni man jautāja.
„Nē, es esmu liela meitene”- nespēju atkal nesmaidīt.
Gājām uz izejas pusi. Protams, kad izgājām ārā, viņa uzreiz sāka viņam uzdot jautājumus.
„Vai tu satiecies ar Emmu?”- viņa bija ļoti ziņkārīga.
Viņš paskatījās uz mani. „Nē, mēs esam draugi”.
„Labi, tev patīk jaunākas?”
Es sāku smieties, ne jau nopietni mana māsa koļīja tik vecus puišus, viņai pašai bija tikai vēl 5, bet viņa priekš sava vecuma bija ļoti tieša.
„Jā, man patīk vecākas par 10 gadiem”- viņš man miedza ar aci.
Renāte izskatījās vīlusies.
Pēkšņi iezvanījās telefons, tas nebija mans. Tas bija Matīsa.
„Jā?”- viņš atbildēja uz zvanu, bet viņam bija jāatlaiž Renātes roka. Viņa neizskatījās apmierināta, tāpēc iedeva man roku.
Matīss kaut ko runāju pa telefonu, kamēr Renāti par kaut ko ķiķināja.
„Labi, tad tiekamies tur”- Matīss noteica un beidza sarunu.
„Piedodat, manas dārgās lēdijas, bet man mamma ir atbraukusi pakaļ, tāpēc man jūs jāpamet”- viņš neizskatījās diezgan priecīgs. Renāte arī. Īstenībā es arī nē.
„Žēl, tad tiekamies rīt?”
„Protams, tiekamies tur”- viņs pateica, apskāva Renāti, mani arī un prom bija.
„Tu jau ar viņu ilgi satiecies?”- māsa jautāja.
Es neko neteicu, bet pasmaidīju.
„Man viņš patika”- viņa klusi murmināja.
Man tiešām neko vairāk nevajadzēja, diena bija izdevusies.
