Pārējās daļas manā profilā! :) +izsakiet, lūdzu, savu viedokli. ;)
Iegāju iekšā un pasveicināju skolotāju. Bija palikušas tikai dažas brīvas vietas, es varēju izvēlēties vai nu sēdēt blakus puisim, kuram patīk urbināt degunu, vai nu meitenei, ar kuru mēs nekad neesam bijušas īpaši labas draudzenes. Es izvēlējos par labu meitenei, jo kaut kā negribējās pēc tam staigāt ar domu, ka pie mana apģērba varētu būt puņķi.
Aizgāju un apsēdos viņai blakus, viņa mani pasveicināja- tas man bija kaut kas jauns, viņa nekad mani nesveicināja, kaut gan mēs mācījāmies vienā klasē jau 5 gadus.
„Sveika, Marta,”- draudzīgi pasveicināju viņu pretī.
Noskanēja zvans uz stundu. „Sāksim stundu”- ta nu pārsteigums, nodomāju pie sevis.
„Šodien runāsim par romantismu un dzejoļiem..”- viņa turpināja runāt, bet man nekad īpaši nav paticis viņā klausīties, varbūt vienīgi tad, kad viņa novirzās no tēmas tik tālu, ka stundās tā arī mēs neko sakarīgu neizdarām.
Šoreiz viņa runāja par latviešu un ārzemju romantiķiem, bet man tas nelikās īpaši interesanti, man labāk patiktu saprast, kas notiek manā dzīvē. Paņēmu savu literatūras kladi un sāku zīmēt visādus niekus.
Mēģināju atcerēties šodienas rītu, kas likās jau sen noticis. Šodien piecēlos ar Marijas zvanu. Ka jau parasti kavēju, viņa jau bija norunātajā vietā un gaidīja mani. Es ātri uzvilka džinsa bikses un svītraino topiņu, sakārtoju matus, izmazgāju zobus un uzliku vieglu kosmētiku.
Noskrēju lejā, ātri izdzēru tēju, ko mamma bija jau man sataisīju.
„Atkal aizgulējies?”- mamma nepacietīgi jautāja.
„Hm”- ātri novilku.
Gribēju jau skriet ārā no mājās, ka mamma noteica- „ tu taču atceries, ka tu šodien ņem Renāti ārā no bērnudārza?”
Biju pavisam aizmirsusi, ka man piektdienās jāņem mana mazā māsa no bērnudārza.
„Hm”- atkal novilku un gāju pakaļ somai.
„Tikai neaizmirsti”- mamma vēl, pirms es biju paspējusi aizvērt durvis, noteica.
Tad jau priekšā mani gaidīja Marija un devāmies uz skolu. Nekas interesants jau nenotika, tikai Marija pastāstīja, ka viņai uz telefonu raksta svešs numurs un grib sarunāt tikšanos ar viņu. „Tas nebeigsies labi”- es viņai teicu, bet kad gan viņa mani ir klausījusies?
Pirms iešanas uz skolu iegājām kafejnīcā, kas atradās blakus skolai, lai izsmēķētu cigareti. „Man vajadzētu atmest”- klusi noteicu pie sevis.
„Ko teici”- Marija nekad neklausījās.
„Es teicu, ka mums vajag labāk iet uz skolu, citādāk atkal kavēsim.”
„Un tā ir mana vaina?”- viņa mani ķircināja.
Iegājām skolā tieši ar zvanu un tā nu mums gāja. Tagad manas domas aizklejoja pie Mārča smaida. Tas likās tik jauks un patīkams, un viņa spēcīgās rokas likās tieši radītas, lai mani piekļautu sev tuvu klāt.
Bet pēkšņi Marta, kas sēdēja man blakus, mani izrāva no manām domām. Es paskatījos uz viņu- „Tev jāiet priekšā un jāstāsta dzejolis, ko tu uzrakstīji.”
„Ko?”- es biju nesaprašanā, es jutos tā, it kā būtu nogulējusi pusi dzīves.
Visi skatījās uz manis un skolotāja ārā, kura laipni smaidīja un aicināja stāties klases priekšā.
„Mums bija jāraksta romantisks dzejolis. Vai tad tu nedzirdēji? Skolotāja deva mums 15 minūtes laika, ko tu visu laiku darīji?”- Marta skatījās ar izbrīnītām acīm.
Piecēlos kājās, paņēmu savu kladi, kur bija tikai uzzīmēti daži nieciņi. Nostājos visas klases priekšā un truli blenzu savā kladē.
„Meža puķes ir zilas..”- es iesāku.
„.. tām patīk augt. Am.”- es sāku krist panikā. Klase iesmējās.
„Mīlestība tās spēj audzēt lielāku un aaa stiprāku”- tas izklausījās jau labāk.
„Mēs esam kā puķu okeāns, kuras saplūst vienā straumē”- man gribējās par saviem vārdiem sist sev ar kladi pa galvu.
„Un tad viņi, khem, lidoja pāri šim okeānam”- tas likās tik banāli, bet klasē visi smējās par mani. Diemžēl man tas pašai nelikās smieklīgi.
„Un ausa jauna diena un tā viņi dzīvoja kopā ilgi un laimīgi”- skolotāja šķībi skatījās uz manis. Tagad es sāku nožēlot, ka nepaņēmu mūziku tāpat kā Marija.
Es pasmaidīju, pakniksēju un gāju sēdēt blakus Martai. Daži skolēni pat aplaudēja.
„Tas bija visnotaļ interesanti. Paldies, Emma,”- skolotājas vārdi izklausījās šaubīgi.
Marta laipni pasmaidīja- „Tiešām interesants dzejolis."