http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet/577737">http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet/577737
http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-2dala/577828">http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-2dala/577828
http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-3dala/577867">http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-3dala/577867
http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-4-dala/578059">http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-4-dala/578059
Abas jutāmies apstulbušas. Kaut gan es nepazinu Kati, kur nu vēl viņas it kā brāli, bet viens no viņiem mums noteikti meloja.
Bet tikko atcerējos ielūgumu no puišiem un sāku spiegt, Marija man pievienojās.
„Ko tu vilksi”?- Marija izklausījās satraukta.
„Aizdosi melno kleitiņu?”- viņa cerīgi jautāja, joprojām spiekdama. Es mēģināju apvaldīt savus smieklus, bet es nejauši ierukšķējos. Pēkšņi puiši, kuri vēl sēdēja pie galda, paskatījās uz mani. Es nosarku, bet viņa sāka smieties.
„Manuprāt, tas ir piemīlīgi, ka meitenes rukšķ,”- teica blakus sēdošais zēns. Es nevarēju nosarkt vēl vairāk, kāpēc man vajadzēja sākt rukšķēt tieši tagad, tā ar mani notiek, ja es smejos pārāk daudz.
„Atvainojos,”- tagad jau smējos kopā ar puišiem un Mariju.
Tagad puiši sāka rukšķēt, pilnībā visi, viens pat mēģināja taurēt kā zilonis- tas izklausījās tik smieklīgi. Atkal ievēroju citu meiteņu skaudīgos skatienus, es jutos laimīga, ka atrodos šeit.
„Kāda stunda jums tagad ir, meitenes?”- jautāja zēns, kurš sēdēja man vistuvāk.
„Literatūras,”- teicu.
„Pareizi, tu izvēlējies mācīties literatūru kā izvēles priekšmetu. Es paņēmu mūziku,”- viņa sērīgi noteica.
„Man ir ģeogrāfija, tas ir tieši blakus literatūras klasei,”- tas pats puisis noteica. „Ejam kopā, vai arī tu tagad esi Matīsa meitene?”
Noraidoši pakratīju galvu un piecēlos. „ Es tev vēlāk piezvanīšu un tad sarunāsim, cikos nāksi pie manis, ok?”- es smaidīju.
„Labi, tiekamies”- viņa vēl uz atvadām noteica.
Puisis piecēlās. Paņēma manu paplāti un devāmies uz ēdnīcas durvīm, atkal jutu, ka daudzi noskatās, vēl pluss bija tas, kā viņš man attaisīja durvis un paņēma manu somu.
„Kā tevi sauc?”- jautāju svešiniekam.
„Mani mēdz dēvēt par mīlas dievu, bet tu mani vari vienkārši saukt par Deniju,”- viņš man piemiedza ar aci. Pie sevis nosmējos.
„Nu gan dīvains vārds, mani sauc Emma,”- sniedzu viņam savu roku, kuru viņš, cieši saņemdams savējās, noskūpstīja.
Mēs kāpām augšā pa kāpnēm un es jautāju Denijam- „Tu pazīsti Matīsu un Mārci?”
„Jā, mēs ar Matīsu bērnībā bijām labākie draugi..”- viņš klusi teica.
„Kas notika?”- man ļoti gribējās zināt, pat nezināju, kāpēc.
”Stulbs stāsts, nav nekā interesanta, bet mēs joprojām esam draugi”- viņš smaidīja.
Nebiju pamanījusi, ka viņam ir tik skaistas acis. Nevienam es tādas nebiju redzējusi- tik izteikti zaļas. No kura laika mums skolā mācās tik daudzi puiši ar tik skaistām acīm? Sasodīts, kā gribētos, lai man tādas būtu.
„Hei, Emma, tu dzirdi?”- viņš blakus stāvēja un skatījās uz manis.
Es biju aizdomājusies skatoties viņa acīs- „Ko teici?”
„Es prasīju, vai būsi rīt pie Emīla?”
„Jā, mēs ar Mariju jau apsolījāmies tur būt.”
„Ideāli, es visu laiku domāju- iet vai nē- bet, ja tu tur būsi, tad man būs iemesls arī tur būt- viņš pabeidza un dziļi ieskatījās manās acīs.
Bijām nonākuši pie literatūras klases. Viņš viegli noskūpstīja mani uz vaiga un aizgāja.
Es ar vārgām kājām iegāju iekšā klasē.
P.s. Ja nebūs vairāk par 10 plusiņiem, tad nākošās daļas nebūs. :((
http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet/577737">
