Beidzot ir pienākušas beigas, bet beigas jau ir tikai stāstam, jo tūlīt jau būs Jaunais gads ar jauniem stāstiem un jauniem notikumiem! Laimīgu 2013!
Ak, es lamājos pati uz sevi, vajadzēja piekrist viņam un aizvērt savu muti, tad beidzot būtu kopā ar viņu, bet nē, man vajadzēja noraustīties un atteikt viņam. Tagad jau bija par vēlu, visu laiku gaidīju, kad viņš to pateiks, bet tad, kad viņš to izdara, es to vienkārši palaižu vaļā.
Gāju pa ielu, spārdīju sniegu, centos apvaldīt savas dusmas, lai tie, kas iet man garām nepadomātu, ka esmu traka vai nepieskaitāma.
„Ko tu skaties?”- uzkliedzu kādam puisis, kurš nepārtraukti vēroja mani- „cilvēku neesi redzējis, vai?”
Viņš aizskrēja ātri prom, bet es paātrināju soli, ja nu viņš atgriežas savu būdīgo, lielo brāli?
Tam man tiešām laika nebija un vēlmes arī nē, manu dienu sabojāt tiešām vairs nekas nespētu.
Iegāju mājā, nometu somu un uzgāju augšā, uzliku paklausīties dziesmas. Zvanīja Marija, bet es necēlu, jo negribēju dzirdēt, kā viņa man stāsta to, ko jau zinu,- ka esmu palaidusi garām savu iespēju būt kopā ar Mārci. Nogulēju gultā vairākas stundas, līdz es atcerējos, ka man vajadzēja izņemt Renāti no bērnudārza.
„Ai!”- man parādījās vēl lielākas dusmas uz sevi, ātri sataisījos un izskrēju no mājas.
Biju tikusi jau līdz pusceļam, kad manīju, ka pretī brauc tēta mašīna, viņš piestāja pie manis.
„Tu neko neaizmirsi?”- jautāja tētis.
„Jā, piedod, aizmirsu Renātei aiziet pakaļ, jo skolā gadījās.. neparedzēta situācija,”- pat nezināju, vai man to vajadzētu paskaidrot.
Tētis noraizējies paskatījās uz mani- „neuztraucies, es aizbraucu Renātei pakaļ, aizmugurē varēju redzēt, kā māsa mierīgi sēž un spēlē tetri- „kāp iekšā, aizbrauksim pakaļ mammai.”
Uzreiz sajutos labāk, tik labi, ka ir ģimene. Piebraucām pie darba un mamma iznāca, viņa izskatījās laimīga, darba labi esot gājis- viņu paaugstināja.
Mēs visi priecājāmies, un, lai to nosvinētu, mēs izdomājām uztaisīt vakariņās ēdienu, kas garšo mums visiem- lazanju.
Piebraucām pie veikalu un visi izkāpām, tik sen mēs kopā nebijām, ko darījuši. Tiešām sāku justies daudz labāk un pamazām sāku sev piedot situāciju ar Mārci.
Paņēmām ratiņus un devāmies iepirkties, paņēmu priekš sevis latte, kuru es burtiski dievināju, grozā ielikām arī medus kūku, šampanieti un pārējo vajadzīgo un sirdi kārojošo.
Pie dzīvnieku barības plauktiem ieraudzīju Deniju, kurš cītīgi pētīja kaķu barību.
„Šī ir labāka,”- es viņam norādīju uz kaķu barību, ko mēs vienmēr pirkām- „mūsu kaķim garšo.”
„Emma, ko tad tu? Iepērcies?”- viņš pārsteigts jautāja.
„Nu to laikam veikalā dara,”- es nopietni pateicu, bet viņa sejā parādījās smaids. Tieši šajā brīdī Renāte nogāza kaut kādu stendu.
„Neveikli,”- Denijs noteica, mazliet iesmiedamies.
Es viņu nopētīju ar savu šķielējoši skatienu- „māsa, iešu pie viņas, lai viņa neapgāž vēl kaut ko.”
Denijs apstulba, mazliet sakautrējās- „var redzēt,”- viņš jokojās.
„Labi, čau,”- es grasījos iet pie Renātes, bet Denijs mani satvēra aiz rokas.
„Piedod, bet man tev jāpaprasa, kāpēc tu atteici Mārcim?”
„Ja godīgi, tad es to pašlaik nožēloju,”- es skumīgi noteicu- „es nezinu, ahh.”- man atkal sanāca dusmas uz sevi.
„Jā, Mārcis ir apbēdināts, nevēlas ne ar vienu runāt.. Viņš tik ilgi bija plānojis visu to pasākumu- rozes, dziesma, kā tikt pie tevis. Es viņu vispār tagad apbrīnoju- viņam drosme noteikti ir,”- Denijs zināja, kā situāciju padarīt vēl ļaunāku.
„Kur tu pats vispār biji tajā laikā, tevis klasē nebija, vai ne?”- es mēģināju novirzīt tematu no Mārča, toties viņš joprojām atradās manā prātā.
„Es novērsu skolotājas uzmanību. Direktore viņu nemaz nesauca, un, kad viņa to saprata, man bija viņa jāaizkavē tik ilgi, lai jūs paspētu visu izdarīt un tā. Tas nebija viegli, jo viņa pretojās,”- viņš iesmējās.
Es pasmaidīju vārgu smaidu.
„Emma, neuztraucies, piezvani viņam un pasaki, ko tu domā.”
„Bet tas nav tas pats.”
„Nu tad izdarīt tāpat, kā viņš.”
„Un tas būtu?”- es neizpratu viņa domu, bet viņš tikai skatījās un kustināja uzacis uz augšu un leju- „kas?”
„Pārsteidz viņu!”
„Emma??”- dzirdēju mammas balsi, kas tuvojās, jo viņa ieraudzīja, ka es runāju ar kādu, nebūs labi- „tavs draugs? Tu mūs neesi iepazīstinājusi!”
Priecājos, ka mammai labs garastāvoklis, jo viņa ilgi nepakavējas pie mums, bet aizgāja tālāk.
„Forša mamma,”- Denijs noteica- „manu domu saprati?”
„Jā, jāpārsteidz Mārci. Paldies tev, tiekamies rīt?”
„Protams, kad tu vēlies- esmu tavs!”- viņš uzsāka flirtu un piemiedza ar aci.
„Eu, sapņotāj, celies augšā. Čau!”
„Atā, Džuljeta!”- dzirdēju Denija balsi pāri visam veikalam.
Devāmies mājās, visu laiku manā prātā bija Denija ieteikums, bet nespēju iedomāties, kā es to varētu izdarīt, es visu laiku aizdomājos, ka vecākiem nācās mani izsist no sliedēm visu laiku.
Koncentrējos uz ēst taisīšanu, tik jautri ar ģimeni sen nebija gājis, beigās sanāca garšīgas vakariņas, nomazgājām traukus un gāju uz istabu pildīt mājasdarbus.
Tā arī pie mājasdarbiem nepieskāros, bet uzreiz devos gulēt, bet neaizmigu, jo Mārcis bija vienīgā doma manā galvā- varbūt viņam piezvanīt, ja nu viņš necels, ja nu viņš mani vairs negribēs?
Ap 3 es tomēr aizmigu, bet ilgi nespēju gulēt, tāpēc augšā jau biju 6. Pa nakti nebiju nosapņojusi nekādu sapni, kas man dotu padomu, tāpat arī neko nebiju izdomājusi.
Lēni piecēlos, iegāju dušā, iztaisnoju matus. Es biju drūma, spogulī uz sevi skatīties negribēju, pasmaidīt nespēju, jo, kad centos, uzreiz gribējās raudāt.
Biju gatava skolai, šoreiz Marija mani sagaidīja pie manas mājas, kaut gan nebijām norunājušas tikties šodien.
„Čau, kā jūties?”- viņa man jautāja, ieraugot mani tik nošļukušu.
„Nezinu,”- centos atbildēt, cik patiesi varēju.
Pārējo ceļu mēs nemijām ne vārda, bija klusums, viss apmācies, pārāk daudz kņadas apkārt.
Matemātikās man skolotāja pat neko nejautāja, kā viņa to parasti dara, laikam bija sapratusi, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Tagad nesapratu, kāpēc vispār nācu uz skolu. Neko nedaru, tikai bojāju visiem garastāvokli.
Ar Mariju gājām starpbrīdī ēst, bet man nemaz negribējās, tāpēc, kad Marija gaidīja rindā, es skatījos uz ēdamzāli, un tur jau viņi bija. Mārcis arī. Man uzreiz sirds sāka sisties straujāk.
„Kur sēdēsim?”- Marija nepārliecinoši jautāja.
„Vienalga,”- to pateikšu es devos tieši pie viņu galdiņa, es centos saņemties un neaiziet atkal prom. Mēģināju izdomāt ātri kādu plānu, bet galvā atkal tikai tukšums vien bija.
Biju pienākusi viņam to mugurpuses, tāpēc visi citi, izņemot viņu, mani varēja redzēt.
„Čau, Emma, gribi piebiedroties?”- Denijs uzsāka sarunu, cenzdamies mani iedrošināt.
Mārcis to dzirdēju, bet neapgriezās, lai paskatītos uz mani, tikai noliku savu dakšiņu uz šķīvja. Neviens neko neteica, jutu, ka atkal klāt tas neveiklais brīdis, kad man vajadzētu kaut ko teikt, bet nebija nojausmas, ko.
„Nē, paldies,”- es centos saņemties un pateikt, ko jūtu, bet šeit bija pārāk daudz cilvēku. Tagad tiešām sāku novērtēt Mārča vakardienas drosmīgo gājienu- „es tikai gribēju parunāt ar Mārci, tikai šeit ir par skaļu..”
Denijs uzkāpu uz sava sola- „eu, aizveriet taču mutes, Emmai kaut kas svarīgs ir sakāms,”- viņš skaļi nobļāvās pāri visai ēdamzālei.
Visi apklusa un skatījās uz mani un Mārci, nesaprazdama, kas sekos. Biju gatava Denijam iekrāmēt ar savu somu, bet jutos arī pateicīga viņam. Sajutu drosmi ieplūstam sevī- tagad vai nekad!
Mārcis piecēlās kājās, viņš apgriezās. Man zuda jebkura spēja runāt, man saļīgojās ceļi, bet viņš pieturēja mani, lai es nesaļimtu tagad un tūlīt.
Es aizvēru acis, aizskaitīju līdz trīs un izelpoju.
Atvēru acis un tur viņš stāvēja, gaidīdams, kad es beidzot kaut ko teikšu, bet es neteicu, es pasmaidīju.
Viņš nokāra galvu un, kad pacēla, viņa sejā arī bija smaids.
Es piegāju pie viņa, aizvēru acis un beidzot sekoja ilgi gaidītais skūpsts, viņš nepretojās, bet apvija savas rokas ap mani. Apkārt bija dzirdami aplausi un kņada turpinājās.
Beidzot, tagad es saprotu, kāpēc saka, ka labākās lietas notiek acīm ciet!
Beigas
