Tā arī es Mārcim nepiezvanīju, likās dīvaini, ka man jāzvana viņam, kaut gan viņš bija tas, kurš uz mani kliedza un dusmojās, tāpēc likās, ka ir tikai loģiski, ka viņš zvana man, nevis, ka man būtu jāzvana viņam.
Pagāja dienas, atbrauca mamma mājās, beidzot pienāca diena, kad man atkal bija jādodas uz skolu. Sarunāju satikties pie krustojuma ar Mariju.
Kopš pēdējās reizes, kad ar viņu runāju, viss bija noskaidrojies, ar Matīsu bija vairāk nekā labi, jo viņi tika izrunājušies un, nespējuši viens uz otru dusmoties vai dzīvot viens bez otra, atkal sagājuši kopā.
Marija tagad vairāk laika pavadīja arī ar mani, viņa bija apsolījusies, ka nebūs tā, kā iepriekš, ka visu laiku viņa nepavadīs tikai ar Matīsu vien. Un līdz šim brīdim viņa to lieliski arī pildīja.
Ārā nekas nebija mainījies- sniegs bija visapkārt, toties šodien bija zilas debesis un mazliet spīdēja saule, kas likās netipiski ziemai.
Izgāju ārā un ieelpoju svaigo gaisu, šodien man nācās iet uz skolu Renāti, jo tētis jau bija aizbraucis sen, pirms mēs piecēlāmies.
Mums pa ceļam vēl nācās satikt Renātes draugu, puisi, kurš Renātei patika. Abi divi skrēja tik ātri, ka man nācās arī pašai skriet, lai tikai neatpaliktu no viņiem. Es nesaprotu, kā viņi nespēj piegurt, jo mēs pat nebijām tikuši pusceļā, kad sāku jau elsot.
„Kas tad tev? Vairs neesi tik jauna un neturi līdzi?”- Marija smējās par mani, kad es biju pieskrējusi viņai klāt un sākusi elsot. Es viņu paņēmu aiz rokas un vilku sev līdzi, lai atkal turpinātu sekot, jo viņiem vienkārši nav bremžu.
„Pagaidiet taču,”- es viņiem kliedzu, bet viņi neklausījās. Pat nebiju pamanījusi, bet tagad viņi jau bija 3, viņiem bija pievienojies vēl viens puisis.
„Ātri gan viņi rodas,”- Marija piebilda, tagad jau pati elsodama- „bērni aug tik ātri, lai viņi skrien.”
„Jā, kā tad, mani vecāki mani pakārs.”
Viņi beidzot apstājās pie līkuma, kurš ved uz bērnudārza, bet tālākais ceļš uz skolu.
„Ahh..”- es varēju tikai izpūst savu elpu.
„Mums jāiet, citādāk ar jūsu tempu jau kavējam,”- mazais puisis noteica, Marija viņam parādīja mēli, viņš pretī.
„Eu, mazie bērni,”- es tēmēju tieši uz Mariju- „lai jums labi iet, atnākšu pēc skolas tev pakaļ.”
Sabučoju viņu un tagad jau mierīgā gaitā varējām doties uz skolu ar Mariju.
Iegāju skolā un sajutu skolas smaržu, apkārt bija tik daudz cilvēku, jau biju aizmirsusi pa šo laiciņu, kāda patiesībā ir skola.
Pirmā stunda mums bija ekonomika- stāstīja par pieprasījumiem un piedāvājumiem, es neko īpaši nesapratu, tāpēc visu laiku sačukstējos ar Mariju.
„Šodien tu beidzot satiksi Mārci, vai nav satraucoši?”- Marija izskatījās vairāk uztraukusies par mani, kaut gan es pati arī biju diezgan satraukta, jo tiešām gaidīju to brīdi, kad satiksimies.
Pirmajā starpbrīdī devāmies smēķēt, kaut gan es nesmēķēju, tikai pārsvarā skatījos pār Marijas galvu, cerēdama ieraudzīt puišus, bet viņus nekur neredzēju.
„Diezin kur viņi ir?”- arī Marijai tas likās dīvaini.
Nākamajā starpbrīdī, kad gājām ēst, mēs viņus arī neredzējām.
„Es parasti ēdu kopā ar Matīsu,”- Marija paziņoja, bet nevarēja manīt nevienu no puišiem.
„Varbūt viņi saslimuši vai arī Mārcis grib no manis izvairīties,”- es mazliet noskumu, iedomājoties tādu domu vien.
„Nē! Man vēl Matīss šodien zvanīja un gribēja iet kopā uz skolu, bet es viņam pateicu, ka iešu ar tevi, tāpēc viņš gāja ar Mārci. Un Mārcis noteikti neizvairās no tevis, viņš nav no tādiem,”- Marija izteica savu spriedumu, bet beigās mēs tāpat nesapratām, kur viņi ir, un, iespējams, ka tā pat ir labāk, jo es nezināju, ko viņam teiktu, ja satiktu- tas būtu ļoti neveikls brīdis.
Nosēdējām divas literatūras, kurā runāja par filmu, kuru iepriekš bija skatījušies, tāpēc es sēdēju klusi savā solā un garlaikojos, jo par tādu filmu nebiju pat dzirdējusi.
Tad sekoja angļu valoda- kas šodien bija pēdējās 2 stundas.
„Kāpēc es neko nesaprotu?”- Marija bezpalīdzīgi man jautāja.
„Neesi vienīgā,”- mums nācās lasīt 2 lapu garu tekstu par senajiem izgudrojumiem, katrs otrais vārds nebija saprotams, es padevos un sēdēju solā tēlodama, ka lasu un saprotu.
Starpbrīdī starp angļu valodām aizgājām pakaļ ūdenim, pa ceļam pirmo reizi satikām kādu no mūsu puišiem- Deniju.
„Čau,”- viss, ko viņš pateica, pagāja mums garām un piemiedza ar aci.
Sākās otrā angļu valodas stundā, mūsu cerības nepiepildījās, jo tagad tas teksts bija vienam otram jāstāsta.
Marija sāka angliski stāstīt, ko viņa vakar darīja- tā arī pagāja pusstunda, kad mēs sarunājāmies viena ar otru.
Tikai tagad skolotāja lika mums to atstāstīt viņai. Mēs ar Mariju norijām siekalas- būs slikti.
Es lūdzos Dievu, lai tikai mums nav jāstāsta.
Toties atvērās durvis un parādījās Matīss- „Skolotāj, ar jums grib runāt direktore.”
„Tiešām?”- viņa izskatījās pārsteigta un mazliet satraukta.
„Jā. Tagad,”- viņš nopietni noteica.
Skolotāja ieskatījās spogulī, sakārtoja matus, piecēlās un aizgāja, viņa pat nepateica, kas mums jādara.
Pēc neilgi brītiņa dzirdēju tikai Matīsa balsi saucam kādam- „gaiss tīrs, viņa ir prom!”
Klasē ienāca viņi- Matīss, Mārcis, Emīls un vēl kādi 10 puiši, kurus es īpaši labi nepazinu.
Visiem virsū bija smokingi un rozes rokās, visi skatījās uz mani.
Mārcim rokās bija ģitāra un sapratu, ka īstais brīdis ir pienācis. Vienīgais, ko spēju sajēgt šajā brīdī, bija Marijas roka uz manas rokas, kuru viņa spieda. Viņa paskatījās uz mani ar milzīgu smaidu- „cik romantiski,”- bija vienīgais, ko viņa spēja izdvest.
Mārcis neko neteica, tikai paskatījās ātri uz mani, apsēdās tieši man priekšā un sāka spēlēt ģitāru.
Es nespēju noticēt, bet viņš spēlēja mūsu dziesmu, pie tās, pie kuras mēs dejojām pirmo reizi, pēc kuras viņš man atzinās, ka es viņam patiku.
Tikai vienīgais, kas bija citāds- viņš visur, kur vien varēja, dziedāja manu vārdu.
Man sariesās asaras acīs, es novērsos no viņa un pētīju savas rokas, kamēr Marija man blakus vienkārši kusa no prieka.
Viņš nodziedāja visu dziesmu, pārējie puiši viņam piebiedrojās- likās, ka viņš to plānojis jau kādu ilgāku laiku.
Toties kaut kas man šajā visā nepatika, lai gan pārsteigums bija jauks un tiešām romantisks, tomēr es neesmu dzirdējusi, ka viņš man atvainotos par to, ko viņš izdarīja, jo man viņa vārdi sāpēja.
Viņš beidza dziedāt, piecēlās kājās un pienāca man klāt, saņēma manu roku savējās- „Emma, es zinu, ko esmu izdarījis, un to nožēloju. Es negribu, lai starp mums ir kādi šķēršļi.”
Tad sekoja klusuma brīdis, no tieši šī momenta es baidījos. Nopratu, ka visi gaida, kad es kaut ko teikšu, bet es neteicu, jo nezināju, ko. Es biju pārāk pārsteigta un nesagatavota.
Tomēr Mārcis turpināja- „nedusmojies uz mani, jo laiks maina visu. Tāpēc es ceru, ka tu būsi kopā ar mani un sapratīsi to, ko es jūtu pret tevi.”
Es beidzot pacēlu galvu un ielūkojos viņa acīs, sajūtu bija tādi pati, kā pirmo reizi, kad iepazināmies parkā. Viņa zaļajās acīs es redzēju sevi un sapratu, ka es esmu viņam svarīga, bet es nejutos gatava, pēkšņi kaut kas mani it kā parāva atpakaļ.
Klasē sākās kņada, Marija apstulbusi lūkojās uz mani- „saki taču kaut ko,”- viņa mani bakstīja.
„Mārci,”- klasē momentāli iestājās klusums- „tu esi jauks puisis, protams, bet..”- smaids no Mārča sejas uzreiz pazuda.
„Bet?”- jautāja Emīls, kurš stāvēja tieši aiz Mārča muguras.
„Bet es nedomāju, ka tā ir laba doma. Es nevēlos vairāk tikt sāpināta,”- Marija pavēra muti, tāpat kā lielākā daļa klasesbiedru.
„Tu joko, vai ne?”- dzirdēju Kates balsi, bet es noraidoši pakratīju galvu.
Es pieliecos pie viņa auss un iečukstēju- „piedod, bet tā ir lemts.”
Varēju redzēt, kā acīs viņam sariešas asaras, tomēr neviena nenoslīdēja gar viņa vaigu, es saliku savas mantas somā un piecēlos.
Gribēju jau iet prom, bet tad ienāca skolotāja.
„Kas šeit notiek?”- skolotāja neizpratnē jautāja skatoties uz mani un puišiem.
„Emma tikko palaida garām savu lielāko iespēju būt laimīgai,”- dzirdēju Kati sakām.
Es uzmetu viņai asu skatienu, viņa novērsās, bet zināju, ka viņai ir taisnība, ka šādi momenti negadās bieži, bet es biju pārliecināta par to, ko daru.
Atskanēja zvans un uzreiz devos ārā no klases, paķēru savu mēteli un prom biju.
p.s. dziesmas, ko Mārcis dziedāja, ja neatceraties, bija Michael Buble- Everything https://www.youtube.com/watch?v=SPUJIbXN0WY
