„Čau, es tevi negaidīju,”- jūtos pārsteigta, ka viņš ir ieradies pie manis- „es tev zvanīju nesen, bet tu necēli.”
„Jā, tāpēc izdomāju labāk atnākt un parunāties, noskaidrot, kā viss patiesībā notika..”- viņš joprojām drūmi skatījās uz mani.
„Labi, nāc iekšā. Gribēsi vakariņas?”- es viņam jautāju un cerēju, ka viņā parādīsies kaut viens smaids, bet tā nenotika.
„Nē, paldies, es nevēlos,”- tas likās pašsaprotami, laikam jau neuzticējās manai ēst gatavošanas mākslai.
Mēs aizgājām un apsēdāmies uz dīvāna, bet tikmēr ziņkārīgā Renāte visu laiku mūs vēroja no virtuves, un viņa noteikti noklausījās mūs, jo tas, kas notika viesistabā, varēja ļoti labi dzirdēt virtuvē.
„Sāksim ar to, ka Marija pateica Matīsam, ka viņa ir stāvoklī, bet viņa to ļoti, ļoti nožēlo, bet Matīss laikam vairāk negrib ar viņu runāt..”
„Es nemaz nebrīnos,”- Mārcis mierīgi noteica, bet es jutos šokēta.
„Ko tu teici?”- es lūdzu viņam atkārtot ar cerību, ka biju pārklausījusies.
„Tu dzirdēji- es nemaz nebrīnos, ka Matīss nemaz negrib ar viņu runāt, ja es būtu viņa vietā, es arī nerunātu,”- mani tik ļoti pārsteidza Mārča vienaldzība un ļaunums, ka man palika slikti.
„Kā tu domā?”- lūdzu, lai viņš to sīkāk paskaidro. Viņš sēdēja un dīvāna un visu laiku kratīja kāju, it kā būtu mazs, uztraukts bērns, kuram tūlīt jāiet pie zobārsta.
„Nu, ja mana draudzene būtu palikusi stāvoklī no kāda cita, es nejusto labi. Tu justos?”
„Kā no cita? Matīsa taču,”- kaut gan es zināju, ka viņa nemaz nav stāvoklī, bet tāpat gribēju dzirdēt, kā viņi to uztvēra.
„Nē, viņi tik tālu vēl nav tikuši..”
„Ak, Dievs, tad kāpēc Marija, ko tādu izdomāja? Dīvaina viņa tiešām ir,”- tagad man sanāca smiekli, jo, kāda gan jēga viņai to bija viņam teikt, ja viņi tik tālu nav pat tikuši, bet grūti gan tomēr ir izskaidrot Marijas loģiku.
„Tu jau esi tāda pati,”- viņš sāka iekarst, es ieskatījos viņa acīs, kurās varēja redzēt bēdas un skumjas.
„Kas?”- es nespēju savaldīt sevi, kas gan šajā lietā mani tik ļoti saista ar Mariju? Renāte salēcās- varēja dzirdēt, kā viņai dakšiņa izkrīt no rokas.
„Nu tieši tā. Vispirms jau ar mani, tad Emīlu, Deniju un tad vēl ar kādu puisi tu sūcies!”- viņš piecēlās kājās un izskatījās saniknots.
„Nomierinies taču, nestreso,”- man palika bail, jo es necietu, ka uz manis kāds dusmojas, es arī piecēlos kājās, lai nejustos zemāka par viņu.
Viņš tikai stāvēja un skatījās uz mani, jutu, ka vajadzēju paskaidrot, jo man taču viņš patika, un nespēju izturēt, ka viņš tā izturas pret mani, ja es pat neesmu neko sliktu izdarījusi.
Toties es pati iekarsu- „Kāda tev tur daļa, ar ko es satiekos? Denijs bija un izbija, bet ar Emīlu man vispār nav nekāda sakara!”- es nikumā jau skatījos uz viņu, man kļuva karsts un gribējās padzerties.
Es vienkārši aizgāju prom, Renāte sēdēja virtuvē, viņa uzmanīgi mani aplūkoja, bet neko neteica, jo zināja, ka es vēlos palikt viena, ja jūtos sadusmota.
Ielēju sev krūzē no krāna ūdeni, Renāte mani atstāja vienu. Toties atveramies un aizveramies durvis nedzirdēju, tātad Mārcis vēl bija te.
Tad es izdzirdēju māsas balsi- „Vai tu esi Mārcis?”
„Jā, un tu esi Emmas mazā māsa, ar ko es iepriekš runāju pa telefonu, vai ne?”- viņš izklausījās nomierinājies, jo viņa balss skanēja jau pavisam citādāk.
„Jā, mani sauc Renāte,”- es jau varēju iztēloties, cik viņa kautrīgi to pasaka.
„Sveika, es esmu Mārcis.”
„Vai tu esi tas pats puisis, ar ko Emma aizvakar bija izgājusi ārā?”- viņa uzmanīgi viņam jautāja.
Mārcis mazliet padomāja un tikai tad pateica- „Jā, laikam tā bija gan.”
Sekoja pailgs klusuma brīdis, un man jau likās, ka Renāte aizgājusi uz savu istabu, jau gribēju iet pie viņa, bet dzirdēju mazo māsu atkal ierunājamies- „man jāatvainojas. Tad, kad es teicu tev par to puisi, kas Emmai jau ir, es biju domājusi tevi, jo es redzēju jūs kopā pa logu..”
„Tiešām, tad tu gribi teikt, ka viņai nav cita puiša?”- Mārcis izklausījās jautrāks.
„Nē, bet viņai patīc tu!”- viņa saka ķiķinā- „Viņa nesen runāju ar savu draudzeni Mariju un teica, ka viņai tu ļoti patīc,”- viņa turpināja ķiķināt.
Taisnība bija gan, bet ar Mariju es nebiju runājusi jau pailgu laika pa telefonu.
„Ak, tas maina pilnībā visu!”- tagad viņš izklausījās priecīgs.
„Es neieteiktu iet pie viņas tagad, viņa vienmēr vēlas palikt viena, kad jūtas skumja,”- Renāte viņam norādīja, pat nebiju domāju, ka viņa mani tik ļoti labi pazina.
„Paldies, mazā! Pasaki Emmai, lai man piezvana, labi?”- dzirdēju viņu ātri aizejam.
Es joprojām biju atbalstījusies pret sienu, jutos māsai pateicību parādā.
Viņa ienāca virtuvē- „tu visu dzirdēji, vai ne?”
„Jā, paldies tev!”- es samīļoju māsu- „ejam augšā, pazīmēsim kaut ko, labi?”
Paņēmu viņu aiz rokas un devāmies augšā.
Nākošajā rītā izdomāju aizrakstīt Marijai un pateikt, ka Mārcis bija atnācis, bet neko īpašu nebija uzzinājusi.
„Neuztraucies, es esmu pārliecināta, ka viņš vienkārši bija greizsirdīgs, tev vienkārši ar viņu ir kārtīgi jāizrunājas. Starp citu, vakar pie manis viņš arī bija ienācis.”
„Un?”
„Es viņam pateicu, ka neesmu stāvoklī un tā, viņš to laikam pateica Matīsam, jo viņš nesen šodien piezvanīja un iesim kopā uz skolu.”
„Pareizi, skola,”- jau pa šo laiku biju pieradusi, ka dzīvojos pa māju- „būs laikam daudz jāmācas. Lai nu paliek, un, ko viņš teica?”
„Gribot parunāt un tā, es tev velāk piezvanīšu un visu pastāstīšu, ok?”
„Labi, izklaidējaties, tikai nemelo viņam vairāk,”- es viņu mazliet paķircināju.
„Bet tu piezvani Mārcim,”- viņa man atgādināja.
„Gan jau paspēšu, čau.”
