„Eu, jūs ilgi ņemsaties?”- jautāja kādas meitenes balss, kas noteikti nebija Marijas, jo nāca no mājas puses.
Es pacēlu galvu, lai redzētu runātāju- tā bija Kate.
„Čau, Kate,”- dzirdēju Marijas balsi kaut kur tālumā.
„Nāksiet iekšā? Vakariņas ir gatavas,”- viņa mierīgi noteica, pasmaidīju man un devās iekšā.
Tomēr man viņā likās kaut kas aizdomīgs, jo, pirms iešanas atpakaļ, viņa atskatījās un piemiedza man ar aci, vismaz likās, ka man, bet no tāluma bija grūti redzēt.
Izmantoju mirkli, kad Mārcis vēl skatījās uz Kati, tikmēr viņam sejā iemetu piku un centos aizbāzt aiz krāgas.
„Emma, Emma,”- viņš izklausījās pēc bezpalīdzīga puišeļa, kas nonācis nelaimē. Viņš spiedza kā maza meitene, bet man par to sanāca smiekli. Šoreiz viņš izmantoja manu novēršanos un apgrūda mani.
„Nē, nē, beidz!”- es saucu viņam, joprojām smiedamās- „es tā negribēju!”
Centos būt nopietna, bet viņš neklausījās. Mārcis palīdzēja piecelties kājās, un sāku skriet prom, bet, protams, viņš bija ātrāks un tūlīt sekoja man pa pēdām.
„Nāc šurp!”- viņš atradās netālu no manis, bet viņš bija aizsmacis.
Es pagriezos un viņš tieši ietriecās manī.
„Taču beidziet man triekties virsū, es neesmu nekāds spilvens.”
„Labi, labi.”- Mārci pienāca klāt un elsoja man ausī.
„Izklausies izslāpis, ieēd sniegu,”- es viņu pastūmu un pati ātri ieskrēju iekšā.
Marija un puiši jau bija iekšā un purinājās koridorī nost. Marija bija viscaur balta, viņa drebinājās- puiši noteikti nav bijuši pret viņu žēlīgi.
No muguras pieskrēja Mārcis, izskatījās iekarsis, viņš skatījās tieši uz mani, tāpēc varēja saprast, ka viņš nepadosies, pirms es nebūšu dabūjusi sodu.
„Paejiet, lūdz, malā!”- es centos izspraukties starp Mariju un Matīsu.
Es traucos garām un skrēju uz priekšu, nebija pat nojausmas, kur, bet mazliet sametās bail no Mārča, kas skrēja man pakaļ. Centos apvaldīt smieklus, bet tie vienkārši dabiski nāca ārā paši par sevi.
„Kur tu esi??”- viltīgā balsī jautāja Mārcis.
Neko neatbildēju, bet netīšām uztraucos kaut kam ar asiem stūriem, laikam jau galdam. Atrados tumša istabā, spēru vēl vienu soli, bet atkal pret kaut ko atdūros.
„Auč,”- centos būt klusa.
„Aha!”- dzirdēju Mārča triumfējošo saucienu.
„Nāc ārā, Emma, es gribu tevi tikai samīļot,”- viņš runāja mīlīgā balsī, varēja dzirdēt viņa soļus, kurus viņš uzmanīgi spēra uz manu pusi.
„Nu nāc samīļot,”- es izaicināju viņu.
„Izaicini mani, ja?”
„Nespēsi?”- pasmējos.
„Nu tu dabūsi!”- un viņš nāca man tuvāk.
Neko redzēt jau nevarēja, bet vismaz varēja saklausīt viņa elpu. Viņš man tuvojās, bet es stāvēju un gaidīju viņu.
„Au, kas tas..”- dzirdēju Mārci lamājamies, laikam viņam tāds pats liktenis, kā man.
„Jūs nevarat aizvērties??”
Mēs salēcāmies.
„Kas tas bija?”- es klusi jautāju Mārcim. Nav jau tā, ka es būtu māņticīga, bet jā, es spokiem ticēju.
„Tak ejat ņemties citur, nu!”- tā bija meitenes balss, bet es nepazinu. Centos atrast sienu vai ko tādu, pie kā pieturēties.
„Lāsma?”- Mārcis laikam bija pazinis telpā esošo cilvēku.
„Pārsteigums, abrakadabra, atradāt mani. Tagad lasieties prom, es gribu pagulēt normāli!”- viņa izklausījās aizkaitināta.
„Labi jau labi,”- Mārcis nu jau čukstus runāja- „Nāc, Emma, ejam..”
Izgājuši no telpas, paslēpām sejas plauktās, jo gaisma burtiski dedzināja.
„Kas tad jums, vampīri, noticis?”- smējās Emīls.
„Nekas, tikko satikām tavu māsu.”- Mārcis viņam pateica.
Viņa māsa noteikti bija Lāsma- loģiski.
„Jā, viņa atbraukusi brīvdienās, bet viss, ko viņa dara, ir gulēšana..”
„Es ceru, ka mēs viņu īpaši neiztraucējām..”- es pasmaidīju.
„Nu, ja jūs neapgāzāt istabu otrādi, tad nekādu problēmu nevajadzētu būt. Sarksti, sarksti vien Emma, ir par ko,”- viņš ieknieba man vaigā.
„Dabūsi,”- maigi ar kulaku iesitu viņam pa plecu.
„Eu, iztiksim bez orģijām.”- Mārcis pabīdīja nost Emīlu no manis- „tev noteikti daudzas lietas darāmas...”
„Īstenībā nē.”- viņš nesaprašanā paskatījās uz manis, bet es paraustīju plecus.
„Kas tad tas? Tevi sauca!”- Mārcis teica, kaut gan es neko nedzirdēju- „ej, ej,”- un viņš apjukušo Emīlu dzina prom.
Viņš aizgāja, palikām divatā. Iestājās mazliet neveikls klusums.
„Nu, kā tev iet? Kā tava.. slimība?”- viņš pārtrauca klusuma brīdi.
„It kā jau labi, no slimības vairs ne miņas. Kā tev?”- likās dīvaini viņam jautāt, jo pirms dažām stundām bijām tikušies un runājušies.
„Labi.”- viņš neko vairs neteica, tikai skatījās uz mani un smaidīja.
„Mārci, vai viss kārtībā?”
„Es esmu atpakaļ!”- Emīls ierādās un nostājās starp mums- „Jums manis pietrūka, vai ne? Izrādījās, ka mani neviens nesauca, tev tikai izklausījās.”
„Atā, Emīl..”- noteica Mārcis atkal viņu dzīdams prom.
„Bet es tikko..”- Emīls centās runāt pretī.
„Atā..”- uzstāja Mārcis.
„Nu, re, kur jūs esat. Nāciet taču ēst.”- Kate pienāca klāt un plātīja rokas- „Tevi viņi galīgi ir nomocījuši, vai ne? Paskat, kāda tu balta!”- Kate paņēma mani aiz rokas un vilka tālāk un tālāk no Mārča.
„Nebija tik traki, viņi to bija pelnījuši,”- Katei stāstīju, kamēr viņa man palīdzēja slapjās drēbes uzlikt uz radiotoriem.
„Viņi tiešām to bija pelnījuši.”- Kate piekrita.
„Ah, es esmu pilnīgi slapja!”
„Neuztraucies, nāc līdzi, es iedošu, ko uzvilkt virsū,”- teica Emīls, kurš atkal bija nemanāmi pietuvojies.
„Labi,”- biju gatava pat iet cauri tumsai, lai tikai tiktu pie sausām drēbēm.
Viņš man ieveda istabā un aizlika acīm priekšā rokas. Ieejot iekšā sapratu, kāpēc, jo tur jau pārģērbās Marija.
„Paņem no skapja kaut ko, Marija parādīs.”
„Paldies tev, tūlīt nāksim,”- es Emīlam palīdzēju tikt ārā no istabas, kaut gan likās, ka viņš speciāli triecās kaut kur un aiztaisīju durvis.
Mēs saģērbāmies viņa drēbēs, krekli bija par lielu, bet viņa šorti izskatījās smieklīgi, it kā bikses būtu pilnas.
Marija domāja tāpat- „Kā gan puiši var kaut ko tādu nēsāt?”
Gājām lejā, kur jau bija uzklāts galds un smaržoja vienkārši ideāli, siekalas saskrēja mutē, un nespēju sagaidīt, kad beidzot tikšu klāt vakariņām.
„Smaržo tik labi!”- es izteicu savas domas skaļi.
„Varu derēt, ka garšo vēl labāk,”- Matīss man piekrita.
„Visi pie galda!”- sauca Kate, bet mums nevajadzēja teikt divreiz un visi uzreiz saskrēja pie galda un apsēdās.
Novēlējām viens otram labu apetīti un metāmies virsū. Kate bija uztaisījusi griķus, dārzeņu salātus, mērci ar gaļas gabaliņiem, viss kopā garšo tik labi. Tāpēc visi ēdām arī otro porciju, bet Kate laimīga bija nostājusies maliņā un vēroja mūs, kā mēs ar kārām mutēm baudām viņas ēdienu un nebeidzām cildināt viņas ēst gatavošanas mākslu.
Kad nākošo daļu vajag likt iekšā?? :))
:D