Viņa ietriecās manī un mēs abas ievēlāmies iekšā sniega kupenā, kas stāvēja tieši aiz manas muguras. Mēs bijām vienāda spēka, tāpēc īsti nesanāca tā, ka viņa uzvarētu vai ka es uzvarētu, jo mēs bijām pilnīgi vienlīdzīgas.
Ne Emīls, Mārcis vai Matīss nenāca mūs šķirt, vismaz es neko nejutu.
Es apgrūdu viņu otrādi, tagad es biju virspusē, paņēmu sniegu no malas un iemetu tieši viņai sejā. Viņa saniknojās un iespiedzās, es darīju tieši to pašu. Marija mēģināja mani dabūt nost, bet tas viņai nesanāca.
Viņa strauji satvēra manu labās plaukstas locītavu un saspieda, es ievaidējos- tas šausmīgi sāpēja, tāpēc pagāja atkāpos, un viņa bija brīva no mana tvēriena.
Kamēr es skatījos, vai rokai viss kārtībā, tikmēr Marija bija sataisījusi sniega piku un meta man tieši virsū, bet, tā kā es to pamanīju savlaicīgi, es spēju izvairīties, un pika aizlidoja man garām.
„Haha,”- es izmēdīju viņu un priecājos, ka tā man nav trāpījusi pa seju.
Es atkal sāku pētīt savu roku, bet šoreiz Marijas pika trāpīja man tieši sejā, pika, kuru es nebiju pamanījusi.
Marija iesmējās, bet tie nebija dusmīgi smiekli, bet drīzāk draudzīgi. Es pati biju jau nomierinājusies, laikam mazais ķīviņš ar Mariju bija mani nomierinājis, jo es tagad pat ne mazliet nedusmojos uz viņu.
Bet atriebtos man vajadzēja, es pasmaidīju.
„Ko tu smaidi?”- Marija uzsauca man, viņa arī pasmaidīja- „Tu tūlīt dabūsi!”- viņa atkal teica, taču šoreiz tas nebija domāts ļauni.
Viņa man skrēja virsū tāpat kā iepriekš un atkal iegrūda mani sniegā.
Šoreiz sniegā iekritu bezspēcīga, un Marija nokrita man blakus, mēs sākām skaļi smieties. Kaut gan likās dīvaini, toties šādi es nebiju smējusies ilgi.
Pa to laiku, kamēr es ņēmos ar Mariju, mēs nemaz nebijām pievērsušas uzmanību puišiem, kas stāvēja ārā turpat netālu. Viss, ko viņi darīji, bija stāvēšana, viņi pat necentās mūs atgrūst vienu no otras vai kā citādi palīdzēt.
Mēs to abas pamanījām.
„Eu, Marija?”- es viņu uzrunāju, bet viņa joprojām smējās.
„Marija, nu?”- centos klusi runāt, lai puiši mūs nesadzirdētu.
Viņa joprojām nepārstāja smieties, tāpēc iebēru viņai sniegu mutē, lai viņa beidzot sāk klausīties manī.
Bet tas skats bija tik smieklīgs, viņa pat, likās, sāka kāsēt, šoreiz bija mana kārta smieties, bet viņa, kad sniegs, kas bija viņas mutē, bija izkusis, iedunkāja mani.
„Ko?”- viņa jautāja, mēģināja kaut ko vēl izspļaut no mutes.
„Puiši neko nedara, vai tas tev liekas normāli?”- es viņai jautāju.
„Īstenībā es arī to pamanīju,”- viņa aizdomīgi pašķielēju uz puišu pusi- „kas tev padomā?”
Viņa mani jau pazina- „Iegrūžam un izvārtām mēs viņus arī?”
„Labi,”- viņa piekrita- „uz 3, 2, 1..!”
Mēs abām piecēlāmies un tēlojām, ka strīdamies.
„Man ir apnicis,”- Marija iesāka.
„Nemāci man dzīvot, it kā tu pati kaut ko sajēgtu!”- es turpināju un piemiedzu viņai ar aci.
Rokā biju sataisījusi jau piku, un, kad metu viņai, viņa aizskrēja aiz Matīsa, un sniega pika trāpīja tieši viņam pa jaku.
„Kas?”- viņš izskatījās apjucis.
Tikmēr Marija viņu paņēma aiz rokas un ievilka viņu sniegā, kad viņš iekrita, Matīss izskatījās ļoti pārsteigts, jo nebija pat nemaz pretojies, jo noteikti negaidīja, ka viņu kāds ievilks sniegā.
„Ak, tā?”- viņš laikam bija mūs atšifrējis- „Tagad jūs dabūsiet no manis!”
Tieši tajā brīdī viņam gar ausi aizlidoja Marijas mestā pikā, viņš pagriezās pret viņu un veltīja viņai mazliet ļaunīgu smaidiņu.
Viņš piegāja pie Emīla un pasauca Mārci. Viņi apspriedās, ātri par kaut ko novienojušies. Marija pieskrēja pie manis un centās paslēpties aiz manas muguras, bet es to neļāva, jo pati gribēju paslēpties aiz viņas.
Tikmēr puiši nāca aizvien tuvāk un tuvāk mums.
Emīls uzvilka cimdus, bet Mārcis sakārtoju cepuri.
„Uzbrukumā!”- iekliedzās Mārcis un skrēja tieši man virsū.
Viņš pārcēla mani pār savu muguru, tā kā mana galva atradās pie viņa muguras, bet mans dibens, pie viņa sejas.
„Nē, nē, mēs tā negribējām!”- es smejoties saucu Mārcim, kurš ne par ko negribēja mani likt zemē.
„Tā bija Emmas ideja!”- dzirdēju Marijas balsi, jo Emīls viņai aiz krāgas centās aizbērt sniegu, kamēr Matīss viņu cieši turēja sev klāt.
„Kura kupena būtu labāka?”- Mārcis nevarēja izlemt un cītīgi tēloja, ka domā.
„Nevienā?”- es nevainīgi jautāju.
„Jā,”- viņš iesmējās- „kā tad”.
Beidzot viņš lēma par labu lielākajai kaudzei, toties es cieši pie viņu pieķēros- tā kā, ja kristu es, tad iekristu arī viņš.
„Viltniece,”- viņš noteica, sapratis manu plānu.
Tomēr tas viņu neapturēja, jo, lai arī kā es pretotos, viņš bija stiprāks par mani. Mana spiegšana viņu arī neapturēja, un es jau atrados sniegā.
Mārcis uzvarā iesmējās- „Pietika?”- viņš izaicinoši jautāja.
„Jā, esmu guvusi mācību..”- es negribīgi atzinu- „vai palīdzēsi, lūdzu, man piecelties?”- es stiepu pretim savu roku.
Viņš pastiepa pretī savējo, es cieši ieķēros un ievilku viņu sev tieši blakus.
