Mēs pagājām mazu gabaliņu uz priekšu, bet tad Mārcis strauji apstājās un ieskatījās man acīs.
„Emma, kas noticis?”- viņš jautāja mazliet aizsmakušā balsī.
„Es redzēju tevi šodien ar Mariju,”- es pateicu, kaut gan to patiesību nemaz nebiju domājusi teikt- tas vienkārši izspruka no manas mutes.
„Ko?”- pārjautāja Mārcis.
„Šodien pie manas mājas..”
„Tu izspiego mūs?”- viņš, mazliet iesmejoties, jautāja.
„Nē, es vienkārši jūs redzēju..”- es joprojām centos būt nopietna.
„Vai tas ir tas, kas tevi apbēdina, Emma?”- manu vārdu viņš izrunāja citādāk, nekā pārējos teikumu, bet es centos tam nepievērst uzmanību.
Es sāku iet un viņš man līdzi. Apkārt bija sasnidzis sniegs- beidzot. Es ilgi gaidīju, kad būs sniegs. Viss apkārt likās tik mierīgs un patīkams. Mārcis pieskārās manam plecam, es pagriezos pret viņu.
„Mazliet, jo es runāju arī ar Matīsu, bet viņš nezināja, ka Marija ar tevi satiekas..”- es jutos vainīga, varbūt tiešām Marija un Mārcis pēdējās dienās bija sadraudzējušies.
„Iespējams, bet ne vienmēr viss visiem ir jāzina..”- viņš lēni novilka pie sevis.
„Kā to saprast?”- es vairs nespēju apvaldīt savu ziņkāri un pajautāju.
„Es tikai tā saku..”- viņš joprojām likās noslēpumains.
„Skaidrs, tad jau viss kārtībā,”- es skumīgi teicu. Vispār es joprojām nejutos īpaši labi, bet šoreiz jau cita gadījuma dēļ, jo Mārcis vairs neatbildēja uz manām jūtām. Liekas, ka es būšu nokavējusi.
„Klau, kādi tev plāni šim vakaram?”- viņš jau draudzīgi man jautāja.
„Nekas īpašs, ko gan es varētu darīt? Sēdēšu mājās un ēdīšu..”- es viņam piemiedzu ar aci.
„Mums šodien filmu vakars, gribi piebiedroties?”
Es mēģināju noslēpt smaidu, bet man nesanāca- „Protams!”- es gandrīz pa visu ielu iesaucos.
Tagad mēs gājām gar parku, kurš atradās kādu puskilometru no manas mājās, šeit bija skaisti, nebija pat svarīgi, kāds ir gadalaiks, šeit vienmēr būs vērts atnāk un apbrīnot skaisto dabu.
„Patīk parks?”- Mārcis jautāja, jo es laikam biju aizdomājusies.
„Jā, man ļoti patīk. Kad biju mazāka, mēs bieži ar ģimeni šeit nācām.”- es viņam paskaidroju- „Tad kā paliek ar to vakaru?”
„Ejam,”- un mēs apmetām mazu loku un gājām atpakaļ pie manis uz mājām, atkal sāka snigt, tāpēc ātri atvadījāmies (paspiedām viens otram roku- muļķīgi, es zinu) un devos iekšā pie mammas.
Kā jau biju iedomājusies, mamma taisīja ēst, un, tiklīdz es biju ienākusi iekšā pa durvīm, sākās nebeidzama jautājumu plūsma.
„Es nezināju, ka tev tas puisis patīk, bet labi vien ir, jo jūs labi kopā izskatāties un es jau pazīstu viņa vecākus!”- mamma bija pilnīgā starā.
„Mamm, ko tu runā? Mēs jau esam tikai draugi!”
„Tu domā, ka tu mani apmānīsi?”
„Ak, netici, netici vien.”- Likās dīvaini, ka vecāki spēj noticēt meliem, bet ne tad, kad miesīga meita saka baltu patiesību.
„Mani nav tik viegli apmuļķot..”- saka cilvēks, kurš netic savam bērnam.
„Labi, labi, tev jau labāk zināt.”
„Mhh.. Nāc, paēd, tikko uzcepu vistu.”- viņa uzsmaidīja man, jo zināja, cik ļoti man garšo vistiņa.
„Paldies, bet es nejūtos izsalkusi.”
Mamma neko neteica, vienkārši paskatījās uz mani ar šķību skatienu.
„Ai, nē, man tomēr gribas ēst..”- es ātri noteicu un piegāju pie trauku skapja, lai izņemtu šķīvi.
„Tieši tā,”- mamma noteica.
„Pie tam, mums ar Mariju šodien filmu vakars, es varu iet? Lūdzu, lūdzu, lūdzu??”- cerīgi jautāju mammai.
„Filmu vakars? No kura laika jums ir filmu vakars?”- viņa šaubījās par mani.
„Nopietni, mēs vienkārši sen neesam tikušās, tāpēc gribas kaut ko kopā padarīt.”
„Tad kāpēc jūs neskatieties šeit?”- aizdomīgi skatījās uz manis.
„Tāpēc, ka es gribu pie viņas. Lūdzu, lūdzu?”- es gandrīz uz ceļiem viņu lūdzu.
„Labi, ej, ja tu vēlies, tikai paēd vispirms.”
Es ātri sastūķēju visu mutē, nomazgāju savu trauku un, mammas aizdomīgā skatiena pavadīta, es devos augšā, lai sazvanītu Mariju un taisītos.
Bet, uzgājusi pa kāpnēm augšā, dzirdēju, ka man jau zvana telefons. Uzreiz skrēju uz savu istabu.
Ātri ieskrēju, paķēru telefonu un atbildēju.
„Jā?”- es biju mazliet aizelsojusies.
„Čau, sen nedzirdētā!”- tā tiešām likās, jo Marija izklausījās pavisam citādāk- „tikko zvanīja Mārcis, man esot tevi jāsavāc.”
„Jāsavāc gan! Pie parka pusē deviņos?”
„Labi, tiekamies. Tikai nekavē!”
„Kurš gan to būtu teicis,”- es iesmējos, atcerēdamās to, kā parasti viņa kavē un noliku klausuli.
