http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet/577737"> http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet/577737
http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-2dala/577828">http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-2dala/577828
http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-3dala/577867">http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-3dala/577867
Mēs visi 4 izskrējām ārā no klases. Es un Marija bijām apmulsušas, bet puiši sāka smieties. „Viņš šo noteikti neaizmirsīs”- Matīss knapi varēja parunāt. „Man no viņa vajag 10 matemātika par to, ka es viņam kaut ko tādu noorganizēju”- piebilda Mārcis uzsmaidot man.
Mēs pārsteigtas saskatījāmies. „Tu to noorganizēji?”
„Aha, gribējāt aizšmaukt mums neatlīdzinājušas?”- abi vēl smējās.
„Starp citu, tagad ir divi pret nulli varonīgo prinču labā”- noteica Mārcis.
Tagad mēs sākām smieties, prinči jau viņi ir noteikti. Ne jau katrs kurš uzdrošinātos kaut ko tādu noorganizēt. Es pasmaidīju pretī.
„Jūs gribat teikt, ka viņam šodien nav dzimšanas diena?”- Marija vēl domāja.
Es ar puišiem sākām tiešām skaļi smieties, kamēr Marija nesaprašanā skatījās uz mums.
„Ir, ir”- Matīss viņu mierināja joprojām smīkņājot pie sevis.
Pēkšņi sajutos ļoti izsalkusi, jo no rīta mājās biju izdzērusi tikai tēju. –„Ejam ēst”?
Visi piekrita. Iegājām ēdnīca, bet tā bija tikai pus pilna, gan jau ka visi pārējie bija pie matemātikas skolotāja un ēda torti. Nelieši, es arī gribu kūku- skumji nodomāju pie sevis, kaut gan ēdnīcas ēdiens arī nebija tik slikts.
Ar Mariju paņēmām savas ēdiena paplātes un gājām sēdēt blakus puišiem, kuri jau bija paņēmuši savas paplātes. Mēs apsēdāmies pie galdiņa, pie kura jau sēdēja vairāki puiši no vecākajām klasēm. Visu puiši pasveicināja, mēs nosarkām. Nekad nebijām sēdējušas pie vecāko klašu galdiņiem. Citas meitenes skaudīgi noskatījās. Un bija jau arī par ko skaust, es pati greizsirdīgi noskatījos uz tajām meitenēm, kuras varēja sēdēt tur, kur tagad sēdējām mēs.
„Mēs ar Mārci ļoti nopietni apspriedāmies, par to, kā jūs mums varētu atmaksāt.”- Matīss iesāka.
Marija diezgan nepārliecināti un uztraukusies paskatījās uz mani. Es piemiedzu viņai ar aci.
„Sestdien būs Emīlam dzimšanas diena”- Matīss turpināja un pamāja zēnam, kas sēdēja galdiņa otra galā- „un viņš ļāva mums uzaicināt kādu līdzi, mēs gribam, lai jūs nākat ar mums”.
Un viss? Kur tad verdzība mūža garumā? Neko tādu es nebiju gaidījusi, izklausījās pārāk labi.
Paskatījos uz Mariju, bet viņa bija kopā sakniebusi lūpas, lai neizlaistu spiedzošās laimes skaņas, kas noteikti viņas rīklē bija. Es pasmaidīju, viņa arī smaidīja.
„Tad jūs būsiet”?- Matīss cerīgi skatījās uz manis.
Man gribējās skaļi kliegt- jā, jā, jā, loģiski, kaut vai tagad un tūlīt, bet tā vietā es vienkārši noteicu- „Kas jādara, tas jādara”. Matīss izskatījās atvieglots.
Man vairs negribējās ēst, tāpēc savu pusi porciju atdevu Matīsam, otru- Mārcim.
„Kā tas var būt, ka mēs jūs nekad iepriekš neesam satikušas”- jautāja Matīss.
Īstenība es ar to gribēju zināt, tāpēc atbildes vietā vienkārši paraustīju plecus.
„Bet mēs ejam ar tavu māsu vienā klasē”- noteica Marija.
Puiši saskatījās un sāka smieties. Mēs apmulsām.
„Kāpēc jūs smejaties?”- nesaprašanā jautāju.
„Man nav māsas,”- noteica Matīss un piecēlās. Piecēlās arī Mārcis-„ Tiekamies rīt pie vecās pieturas 22.00”.
Mēs vienkārši truli blenzām pretī. „Aha”- izstostīju.
„Vai tad Kate neteica, ka Matīss ir viņas brālis?”- arī Marija neko nesaprata.
