Matemātika uz priekšu gāja ļoti lēnām. Es aizvēru acis, pulkstens bija 12.02, es atveru acis un pulkstens ir 12.02. Es nodomāju, ka labāk acis vērt ciet vairs nevajag, citādāk laiks vēl sāks atpakaļ iet. Nopūtos. Bija palikušas vēl tikai 13 minūtes līdz stundas beigām. Prātā ienāca kāda doma.
„Eu, Kate!”- es pasaucu.
„Hm”?- viņa jautājoši atskatījās.
„Vai vari savam brālim un viņa draugam nodod ziņu no mums”?- nepārliecināti jautāju.
„Matīsam un Mārcim”?- viņa arī nebija īpaši pārliecināta.
„Jā, viņiem abiem. Pasaki viņiem, ka mēs netiekam, jo mūsu lielā misija „Matemātikas visums” gaida mūs”- pabeidza Marija, kura iepriekš bija mazliet aizsnaudusies.
Kate pamāja ar galvu.
„Nu tā, stunda drīz beigsies. Mājasdarbs uz pirmdienu ir šāds- atrodiet 5 matemātiskas figūras dabā, bet nekādi akmeņi un koki man neder.”- viņš stāstīja.
„Bet jūs, meitenes, atnāciet pie mana galda, parunāties gribu”- viņš ļauni smaidīja un skatījās tieši uz mums.
„Tu taču zini, ka mēs vēl varam izbēgt, nopietni, es pat būtu gatava cauri logam lēkt no 2. Stāva, lai tik man nebūtu jāskatās, kā viņš smaida”- Marijai bija bail.
Visi pārējie skolēni sakravāja somas, noskanēja zvans un klasē vairāk neviena nebija. Es un Marija sēdējām solā. Pašā priekšā, tieši pretī mums, sēdēja skolotājs, rokas uz galda salicis un gaidīja mūs. Es noriju siekalas. „Nebūs labi”- man ausī čukstēja Marija.
Es piecēlos pirmā, paņēmu aiz rokas Mariju, bet viņa tik viegli nepadevās, viņa bija ieķērusies solā un nelaida vaļā. „Beidz, tu gribi, lai mums ir arī rīt pēcstundas?”- viņai pārmetoši jautāju.
Viņa piecēlās un gāja tieši aiz manis, mēģinādama paslēpties, kaut gan es pati jutu, ka varbūt tomēr labāk vajadzēja klausīt Mariju un lēkt ārā pa logu.
Piegājām pie skolotāja galda. „Meitenes..”- viņš iesāka, bet viņu pārtrauca durvis, kuras tikko bija atvērušās un spēcīgi atsitušās pret sienu. Skolotājs satrūkās un jau gribēju nolamāt jebko, kas tūlīt nāks iekšā pa durvīm.
„Daudz baltu dieniņu Laimiņa dodi, diženi, raženi..”- klasē bija ienācis vesels koris, kurš dziedāja dzimšanas dienas apsveikumu. Visi jaunieši apstājās apkārt mūsu matemātikas skolotājam un turpināja dziedāt vēl skaļāk. Klasē ienesa balonus un torti.
Paša kora priekšā es pamanīju Matīsu, kurš visiem diriģēja priekšā. Turpat bija arī Mārcis, kurš dziedāja visskaļāk. „Diženi, raženi mīlējoti!”- koris pabeidza dziedāt. Un pēdējo noti Mārcis novilka tik garu, ka ausis aizkrita ciet. Visi sāka aplaudēt un apsveikt skolotāju. Skolotājs bija apmulsis un nosarcis. Klase bija pilna ar skolniekiem, daži bija vienkārši ienākuši no gaiteņiem, lai paskatītos, kas te par traci.
„Nāc, ejam”- Marija man bakstīja, kamēr es skatījos ar pavērtu muti. Nekad nebiju redzējusi kaut ko tādu darām kādam no skolotājiem, kur nu vēl matemātikas skolotājam, kuram patika spīdzināt bērnus ar saviem grūtajiem kontroldarbiem, kuros lielākā daļa bija nesekmīga un pārrakstīt arī nevarēja.
Pagriezāmies, un tur jau pie durvīm Matīss ar roku mums māja, lai nākam šurp.
Mēs ilgi nedomājām, paķērām somas un ātri skrējām āra no klases, kamēr vēl skolotājs nebija to pamanījis.
