Es zinu, ka esat ilgi gaidījuši, bet beidzot esmu mājās un uzrakstīju. Šo daļu es īpaši veltu kafija182, jo es taču redzu, kā tu skaties mani katru dienu un gaidi nākošo daļu!! :))
Bija sācis snigt ārā, bet ne jau mazliet, bet pamatīgi. Pagāja dažas stundas, un ārā jau viss bija gandrīz balts. Kā es gribētu būt sniegpārsliņa- tās tikai krīt, un, kad tās nokritušas, tās guļ pie pārējām turpat zemē. Bet no otras puses, tas nebūtu tik forši- es pasmaidīju pie sevis.
Redzēju pa logu, kā piebrauc mammas tumši zilais golfs, aizvēra aizkarus, jo istabā pa šo laiku bija jau palicis pavisam tumšs, ka gandrīz neko nevarēju redzēt.
Piegāju pie savas istabas durvīm un pavēru tās, bet lejā negāju. Dzirdēju durvis, kuras pavārās un ienāk ģimene- bija gan Renāte, gan mamma, gan tētis.
Es atkal pasmaidīju, bet smaids bija uzspiests, es pēkšņi sajutos vientuļa, kaut gan mana ģimene bija tikko atbraukusi un bija mājās, es sajutos tik vientuļa un pamesta. Man pār vaigu un uzspiesto smaidu pārtecēja vairākas asaru lāses. Man gribējās sev blakus kādu, kurš mani apskautu un samīļotu. Man vajadzēja Mārci, jo viņš bija vienīgais, kas spēja mani mierināt un kura klātbūtnē es jutos pasargāta no skumjām un bēdām, kas bija visapkārt.
Mazliet šaubījos, ejot pakaļ telefonam, bet man bija viņš jāsatiek- tas bija viss, ko es pašlaik vēlējos.
Man asaras tecēja pār vaigiem un rokas drebēja, kad spiedu Mārča telefona numuru telefonā.
„Jā?”- dzirdēju diezgan pārsteigtu balsi.
„Sveiks, vai tu vēl dusmojies uz manis?”- es jutos priecīga, ka viņš pacēla klausuli, bet mēģināju apslēpt savus šņukstus.
„Sveika, es jau nekad neesmu uz tevis dusmojies... Pagaidi, vai tu raudi?”- viņš jautāja man.
Es viņam neatbildēju uz jautājumu-„Vai varam satikties?”
„Kas noticis, Emma? Vai Denijs tev atkal darīja pāri?”- viņš skarbā balsī jautāja.
„Nē, nē, es Deniju neesmu satikusi. Vai, lūdzu, mēs varam satikties?”
„Labi, būšu pie tavas mājas pēc 10-15 minūtēm, labi?”- viņš izklausījās satraukts.
„Labi,”- es noliku klausuli.
Paldies Dievam, ka viņš vairāk nedusmojas uz mani, es uzelpoju. Aizgāju uz vannasistabu, kur nomazgāju seju, saģērbos, un gāju lejā.
Mamma krāmēja ārā maisiņus, kuros bija iekšā pārtika, bet Renāte kaut ko grieza un stāstīja, kā viņai gāja bērnudārzā.
„Kur tad tētis?”- es jautāju mammai, kura ar raizēm paskatījās uz mani.
„Viņš aizbrauca ar draugiem spēlēt basketbolu uz centru,”- viņa nenovērsa skatienu no manis- „Tu kaut kur iesi? Tu domā, ka tā ir laba doma? Tu vispār jūties labi?”- sekoja vēl neskaitāmi jautājumi.
„Jā, mammu, man ir labi, es tikai gribu iziet ārā, man vajag svaigu gaisu.”
Mamma teica vēl kaut ko par ieēšana un to, ka ārā auksts, bet es īpaši neklausījos, jo man tiešām vajadzēja tikt ārā no šīm četrām nemainīgajām sienām.
Uzvilku zābakus un mēteli un, negaidīdama neko, izgāju ārā.
Tur jau priekšā viņš bija, man atkal sariesās asaras. Šausmas, šādu viņš mani ieraudzīs, es saskumu vēlreiz- lieliski, esmu pārvērtusies par lielāko rauduli, kāda jebkad bijusi.
Viņš mani vēroja, to varēja labi saprast, jo laternu gaismas spīdēja tieši uz viņu. Viņš stāvēja pagriezies uz manu pusi, viņš skatījās tieši uz manis, bet nekustējās.
Es arī nekustējos un skatījos uz viņu. Man vēl prātā bija palikusi viņa izturēšanās, kad biju aizgāju pie viņa uz skolu. Riskēju un paspēru vienu uz soli uz priekšu, tad vēl vienu un vēl. Es apstājos, biju veikusi pusceļu līdz viņam.
Bet viņš tur stāvēja un skatījās uz manis, pat vaibsts nemainījās viņa sejā.
Es jutu, kā pār vaigu man notek vēl viena asara, es jau pagriezos, lai ietu atpakaļ, bet tad viņš paspēra soli uz priekšu. Tikai vienu un turpināja skatīties uz mani.
Paspēru soli atpakaļ un gāju atpakaļ, es gribēju pagriezties un pajautāt, kāpēc viņš vispār atnāca, ja jau viņš neko man nesaka, bet, kad es pagriezos, viņš jau stāvēja tieši aiz manis, apskāva un cieši pievilka mani sev klāt.
Viņa jaka smaržoja pēc piparmētrām- tas likās nomierinoši, mēs tur stāvējām vismaz dažas minūtes, neviens neko neteica, mēs vienkārši apskāvušies stāvējām uz manas mājas celiņa.
Es pacēlu galvu, lai paskatītos uz māju, jo bija tāda sajūta, ka kāds mūs vēro- parasti jau Renāte zina vairāk, nekā viņai vajadzētu.
Pie loga Renātes nebija, bet mamma gan. Viņa neizskatījās dusmīga, viņa tikai pasmaidīja, piemiedza ar aci un aizvēra aizkarus. Es noriju siekalas- pēc tam vajadzēs skaidroties mammai, jo viņa noteikti vēlēsies zināt visu.
„Ejam?”- es viņam beidzot jautāju.
„Ejam,”- Mārcis pieliecās pie manas auss, man kutēja, kad viņš runāja.
Es biju cerējusi, ka mēs sadosimies rociņās, bet nē, viņš nepaņēma manu roku savējās un arī nemaz nepieskārās, bet gan iebāza savās bikšu kabatās.
Vai man būtu jāsper pirmais solis?- es pie sevis jautāju un domāju, ko tālāk?
++
