Es atkritu gultā- ko gan Marija atkal ir izdomājusi? Negribējās ticēt viņai pat ne sekundi, bet nevar jau zināt, kas tagad notiek.
Aizdomājos par to, ka labprāt gribētu iet uz skolu- tas izklausījās dīvaini, jo man skola parasti ļoti nepatika, tagad jau joprojām nepatīk, bet man ir tāda sajūta, ka es esmu vienīgā, kura neko nezina.
Lai nu kā, es neko nevarēju padarīt- man nāksies turpināt sēdēt mājās un prātot par to, kas īsti notiek. Lai beigtu savu domāšanu, kura beigās nekur nenoved, es nogāju lejā un izdomāju beidzot kārtīgi paēst.
Uzcepu sev vistiņu, sataisīju salātiņus un uzvārīju kartupeļus, uzliku sev lielu porciju un devos skatīties televizoru. Lai gan bija pagājusi stunda, kopš Marija zvanīja, viņa tomēr nebija man pārzvanījusi- gan jau, ka atkal aizmirsa, jo ir kopā ar Matīsu.
Bet es biju pārāk izsalkusi, lai domātu par kaut ko citu, izņemot ēdienu.
Apsēdos uz dīvāna, kurš bija tieši pretī televizoram un ieslēdzu to. Protams, bija dienas vidus, tāpēc pa gandrīz visiem kanāliem rādīja seriālus- atkal jau. Tāpat nekā labāka nebija, tāpēc iesāku skatīties.
Sižetu īsti nesaprata, jo bija pārāk daudz tēlu un pārāk daudz notikumu, bet noskatījos līdz galam. Viss, ko es beigās sapratu, bija tas, ka vīriešiem nevar uzticēties, jo tad viņi nolaupa tavus mājdzīvniekos un paši pazūd- murgs, es zinu.
Pēc tam nomazgāju savus traukus. Bija laiks, lai piezvanītu Marijai un visu noskaidrotu. Ejot uz kāpņu pusi, es paskatījos ārā pa logu, tur kāds sēdēja netālu no manas mājas, kur bija soliņš, bet viņš bija pagriezies pret māju, tāpēc es nevarēju redzēt viņa seju.
Bet man nebija jāredz viņa seja, jau pēc auguma vien es varēju pateikt, ka tas ir Mārcis. Es jau gribēju iet ārā, bet tad redzēju, ka viņš kādam māj, kādam cilvēkam, ko es vēl nevarēju saskatīt, jo mājas stūris aizsedza skatu.
Es pat nejutos šokēta, ka tur parādījās Marija, es jau savā prātā biju izdomājusi manis un Mārča romantisko satikšanos, ka viņš man atvainojas par nodarīto, lūdz, lai esmu kopā ar viņu.
Nu tas brīdis bija klāt- es sāku smaidīt. Bet, kā gan es izskatos? Kamēr vēl bija laiks es aizskrēju uz vannasistabu, iemetu skatu spogulī, ātri saķemēju matus un skrēju atkal virtuvē pie loga, bet tur neviena nebija.
Es samulsu, paskatījos pa labi un pa kreisi, joprojām nebija neviena. Es aizskrēju uz dzīvojamo istabu un tur arī paskatījos pa logu, tur bija daži cilvēki, kuri staigāja, bet neviens no viņiem nebija Mārcis un Marija.
Kur tad viņi palika? Ja viņi būtu zvanījuši pie durvīm, es būtu dzirdējusi- es nodomāju. Aizgāju pakaļ telefonam, bet tur nebija nekā jauna- neviens nebija zvanījis vai rakstījis.
Izdomāju piezvanīt Marija.
„Jā?”
„Čau, tu man solīji piezvanīt, bet to tu arī neizdarījis,”- es viņai atgādināju.
„Vai! Piedod, es galīgu aizmirsu,”- viņa noteica, varēja dzirdēt, ka viena iet.
„Varbūt tu man tagad varētu pateikt, ko tu gribēji man teikt?”- centos izklausīties aizdomīga.
„Es jau visu pateica- nebija jau nekā tāda svarīga,”- Marija vienaldzīgi noteica.
„Tev stundas beigušās, vai ne? Varbūt atnāksi pie manis?”
„Ai, nē, nevaru. Es tagad esmu kopā ar Matīsu, bet mēs ejam mājās, jo man sāp galva, varbūt rīt, ok?”- viņa man jautāja.
„Kā vēlies..”- es noteicu un nometu klausuli.
Nevarētu būt, ka es biju sajaukusi Matīsu ar Mārci. Labāk par to pārliecināties un piezvanīt Matīsam.
„Ooo.. Sveika sen nedzirdētā!”- Matīss izklausījās priecīgs.
„Sveiks, sen neredzētais!”- sveicināju pretī.
„Ko tad gribēji?”
„Gribēju pajautāt, ko dari?”
„Es pašlaik mājās esmu.”
„Ar Mariju?”
„Nē, viens. Marijai bija kādas tur darīšanas, bet viņa man neteica kādas, bet teica, ka nebūs ilgi. Kāpēc tu jautā?”
„Tāpat, gribēju zināt, kur viņa ir, jo viņai piezvanīt nevarēju,”- es viņa meloju.
„Nu skaidrs. Jā, viņa jau kādu laiku ir prom,”- viņš noteica.
„Paldies tev, tikai nesaki, ka es tev zvanīju, jo viņai nepatīk, ja citas meitenes runā ar viņas puisi, īpaši, viņas draudzenes. Viņa sāk domāt, ka grib puisi viņai atņemt,”- es turpināju melot.
„Labi, sarunāts.”- nolika klausuli.
Mazā, sīkā mele, Marija nu ir iekritusi, bet kāpēc tieši ar Mārci?
Man galvā pēkšņi ienāca doma, ja nu viņa Matīsu krāpj ar Mārci.
Nē, tā noteikti nevarētu būt. Man šo doma vajag izmest no galvas.
Zvanīja Matīss.
„Jā?”- jautāju.
„Aizmirsu tev pajautāt, kā tev gāja ar Mārci?”
„Kādā ziņā gāja?”
Viņš apmulsa- „Kā? Viņš taču pēc skolas gāja tieši pie tevis, lai ar tevi izrunātos.”
„Nē, nav bijis pie manis.”
„Dīvaini, varbūt vēlāk atnāks.”
„Varbūt, bet es uz to īpaši necerētu.”
Matīss kaut ko gribēja teikt, bet es paspēju nolikt, pirms viņš paspēja bilst vairāk par vienu zilbi.
Lieliski- es sadusmojos uz sevi.
Viņa noteikti satiekas ar Mārci, es taču zinu, cik ļoti viņai patīk puiši- jo vairāk, jo labāk. Un nabaga Matīss to nezina.
