Abi sataisījās, iedevu tētim buču uz vaiga un devās prom.
Paliku atkal viena, toreiz šoreiz es nejutos vientuļa. Es uzskrēja augšā, lai tiktu galā ar mēteli. Paņēmu un ieliku veļasmašīna, lai mazgājas.
Visu laiku lēkāju un dungoju pie sevis, es vienkārši esmu pārāk priecīga, vajadzētu jau arī satikt Mārci un izrunāties. Smaids aiz smaida sekoja man uz lūpām.
Beidzot jutos enerģijas pilna, bet, tā kā es nevarēju iet ārā no mājas, tad man vajadzētu iztērēt savu enerģiju tepat mājās, tāpēc izdomāju, ka nevis skatīšos televizoru, bet gan sakārtošu savu istabu.
Ieslēdzu mūziku un sāku kārtot, skaļi dziedāju līdzi, jo mani tāpat neviens nedzird un man bija pārāk labs garastāvoklis, lai turētu savu muti aizvērtu.
Palīdu pat zem gultas, lai izvilku visu to, kas tur bija sakrāts, es pat atradu savu pazudušo MP3, kuru, pēc manām domām, bija paņēmusi Marija. Atradu arī savas mīļākās smaržas, kuras es biju pārmeklējusies malu malās- tas viss tikai palielināja manu prieku.
Visas drēbes, arī tās, kuras īsti nebija netīras, bet vienkārši negribējās šķirot, es pieliku pie netīrajām, lai pēc mēteļa izmazgātu arī tās. Notīrīju arī savā istabā logu, bet tas laikam nebija īpaši gudri, jo pēc dažām minūtēm sāka līt lietus.
Lai nu kā, pēc pusotras stundas mana istaba bija ideālā kārtībā, bet tagad gan es gribēju apsēsties un atpūsties.
Iekritu gultā, paņēmu telefonu rokās un secināju, ka man ir 2 neatbildēti zvani. Par pārsteigumu un par prieku man, bija zvanījusi Kate.
Likās mazliet dīvaini, kāpēc lai viņa man zvanītu, ja mēs vakar jau visu izrunājām, tāpēc uzspiedu zaļo klausulīti, lai noskaidrotu, ko viņa gribēja.
„Čau, Kate! Ko tu iepriekš gribēji?”- es draudzīgi jautāju.
„Čau. Es tikai gribēju pateikt, ka es Mārcim visu pateicu- tagad tiešām viņš visu zina un pašlaik viņš jau ir brīvs puisis.”
„Paldies, Kate, tu pat nevari iedomāties, cik es esmu priecīga, ka es tevi vakar satiku,”- mana balss bija kļuvusi mazliet spiedzīga no lielā prieka, ko es negribēju izpaust.
„Tagad viņš ir pilnībā tavs. Tikai vakar aizmirsu tev pateikt, ka viņš nav diez ko nasks uz romantiskām lietām.”
„Kā tu to domā?”- es nesapratu.
„Parasti viņam iepatīkas meitenes, bet tad viņš tā kā aplaužas, jo īsti nezina, ko tālāk darīt.”- Sekoja klusuma pauze- „Tici man, es viņu pazīstu visu savu mūžu.”
„Ak, nebūs jau tik traki,”- manu prieku nav tik viegli iznīcināt.
„Es jau tikai saku. Starp citu, šodien redzēju, kā Marija ļoti aizrautīgi ar viņu runā. Ja nu kas, tad es tiešām ceru, ka jums viss izdosies.”
„Paldies, es ceru, ka tev ar Deniju arī viss ir kārtībā.”
„Tiešā tā, kā tam jābūt.”- viņa nolika klausuli.
Es ieelpoju un iespiedzos, zinu, tas noteikti izklausās smieklīgi, bet beidzot es varēju ļaut savām emocijām vaļu, es sāku lēkāt pa gultu, kaut gan es to nesen tikai saklāju.
Atkal zvanīja telefons, es uzreiz metos tam klāt.
„Jā?”
„ Čau, te Marija, es zvanu no Matīsa numura.”
„Sveika, kas jauns?”
„Tu vienkārši nespēsi noticēt!!”- viņa burtiski kliedza man ausī.
„Tu runāji ar Mārci?”- es jautāju.
„Kā tu zini?”- viņa bija izbrīnīta.
„Ko gan es nezinu. Tagad stāsti, ko viņš teica.”
„Tu taču visu zinot,”- viņa mani mēdīja un iesmējās.
Es sasmējos- „Šo gan es nezinu, stāsti, tu taču zini, cik es esmu nepacietīga.”
„Viņš tevi grib!”- viņa skaļi kliedza.
„Beidz, stāsti man patiesību.”
„Tā arī ir patiesība,”- Marija jau klusākā balsī teica.
„Ko tu ar to domā, ka viņš mani grib,”- es jautāju.
„Ai, daudz jāstāsta un pirms pāris minūtēm bija jau stundas zvans, man jāiet, nākošajā starpbrīdī uzzvanīšu tev!”- viņa nolika klausuli.
