Starp citu, šodien ir tieši 2 mēneši, kopš es sāku rakstīt šo stāstu! :))
„Kate?”- es šaubīgi jautāju.
„Hm, atpazini gan.”
„Ko tu šeit dari?”- es sajutos neomulīgi.
„To pašu, ko tu,- mazliet pasmēķēju un tā,”- viņa noteica, vairs viņas balss neizklausījās draudīga, bet saprotoša.
„Tu arī nespēj aizmigt?”- es ziņkārīgi jautāju, bet sevi iekšēji nosodīju par to, ka es atkal domāju par Mārci, runājot ar Kati.
„Es tā neteiktu, man ir sarunāts ar kādu šeit satikties..”- viņa zemā balsī noteica.
Es ievilku dūmu un lēnām izpūtu, tikmēr viņa mani pētīja- „Cigareti?”- kaut gan redzēju, ka viņa tikko bija vienu izsmēķējusi, es tomēr izdomāju viņai piedāvāt.
„Jā, labprāt,”- viņa ar drebošiem pirkstiem pasniedzās pretī cigaretei.
„Uztraucies?”
„Cenšos neuztraukties, bet neizdodas.”
Man īsti pat nebija viņai, ko teikt. Es mēģināju sevi apturēt no jautājumiem, kas manī iekšā burtiski plosījās.
„Tu tagad esi kopā ar Mārci?”- es nolēmu tomēr pajautāt, lai pati būtu par to droša.
Viņa neko neteica, tikai paskatījās uz manis ar lielām acīm- „It kā.”
„Es saprotu, ka tu negribi ar mani par to runāt,”- viņa turpināja uz manis skatīties- „viss kārtībā, tik tiešām.”
„Nav jau nemaz, ko stāstīt,”- viņa pievērsās lapām, kas krita lejā no koka- „nekā jau nav..”
„Kā tad nav? Man Mārcis pats teica, ka viņš ir kādu atradis- tevi.”
„Nu it kā.”
Mani sāka kaitināt tas viss, vai nu jūs esat kopā, vai nu neesat- tas likās vienkārši un saprotami, kāpēc viņai tā nevarēja likties?
„Ahh, nu nestāsti ar...”
„Emma, kas ar tevi??”
Es nespēju izlemt, vai viņai stāstīt vai nē, tomēr emocijas ņēma virsroku- „Es nespēju saprast, kāpēc Mārča attieksme pret mani ir tik strauji mainījusies. Vienā dienā viņš saka, es viņam patīku un grib būt kopā, bet nākošajā viņš sev ir atradis citu.”
Beidzot es varēju savām dusmām ļaut vaļu, un, godīgi sakot, man tas pat lika justies labāk.
„Tad tu esi tā meitene..”- Kate izskatījās tā, it kā viņa būtu atklājusi jaunu pasauli.
„Kāda vēl meitene?”- es nesapratu. Neesmu skolā dažas dienas, un viss ir mainījies.
„Labi, es tev pateikšu, jo tāpat to taisos stāstīt Mārcim arī, jo man tas jau sen ir apnicis. Zini, es no sākuma nemaz negribēju piekrist, bet tad es aizdomājos par Deniju, ka beidzot varēšu tikt viņam tuvāk.”
Es skatījos uz viņu un neko nesapratu, bet viņa turpināja stāstīt- „Mēs ar Mārci esam kaimiņi, un otrdien laikam es viņu satiku, kad pastaigājos vakara pastaigā, es nekad nebiju viņu redzējusi tik skumju.
Mēs sākām runāties, un viņš man izstāstīja, par kādu meiteni, kas viņam ļoti patīk, bet viņai viņš nē. Tā nu mēs izdomājām plānu, ka mēs būsim kopā, lai tā meitene, respektīvi- tu, būtu greizsirdīga, bet es varētu būt tuvāk Denijam.”
Es izvilku vēl vienu cigareti, jo iepriekšējo es ātri biju izpīpējusi, klausoties Kates stāstu.
„Tā mēs it kā sagājām kopā, vismaz visi tā domā, bet tagad tu zini taisnību. Es taisos to pateikt arī Mārcim, kad viņu nākošreiz satikšu.”
„Vai tad Martai nepatika Denijs?”- man atausa saruna ar Martu.
„Es nezinu, man viņa vienaldzīga, jo es viņu nemaz nepazīstu,”- viņa pateica- „Kāpēc tev nepatīk Mārcis?”
„Es nesaku, ka nepatīk, vienkārši nesen biju kopā ar Deniju,”- es ievilku elpu- „bet ar viņu nekas nesanāca, bet tad bija Mārcis, kurš piedāvājās būt kopā, bet tas bija pārāk ātri, tāpēc teicu, ka man vajadzīgs laiks, bet viņš to saprata kā atraidījumu.”
„Tātad tev viņš tomēr patīk?”- Kate pacēla vienu uzaci uz augšu.
Tagad gan es ļāvu aizdomāties par viņu. Visu laiku viņš man bija prātā, bet nekad nebiju par viņu aizdomājusies, kā par savu puisi.
Iedomājos viņa smaidu un spēcīgās rokas, kuras apvijās ap mani, viņa skatienu, kad mēs ar tēti kāvāmies ar spilveniem. Man atausa prātā viņa spēcīgais stāvs, kad viņš mani aizstāvēja no Denija un pati pirmā reize, kad viņu ieraudzīju. Viņa skumīgais skatiens, kad bijām pie Emīla dzimšanas dienā...
Varbūt tieši tāpēc es arī uztraucos, tāpēc, ka man viņš patika. Es pasmaidīju pie sevis, paskatījos uz Kati, kura gaidīja manu atbildi.
„Jā, tā liekas, ka man viņš tomēr patīk,”- es turpināju smaidīt.
Kate arī pasmaidīja- „Tad es novēlu jums ilgi kopā būt.”
Viņas skatiens aizklīda uz ielas tālāko galu, kur varēja redzēt, ka tuvojas kāds stāvs.
„Tas noteikti ir Denijs,”- viņa tagad jau pilnībā staroja- „es ceru, ka tu neiebilsti, ka mēs satiekamies..”
„Nē. Darām tā- tu man atdod Mārci, bet tu vari ņemt Deniju,” es noteicu un stiepu savu roku pretī viņai.
Viņa pastiepa savējo un mēs sarokojāmies.
Es veikli izlēcu ārā no šūpolēm un devos atpakaļ uz mājām, laikam nebiju vēl gatava satikt Deniju.. Pamāju Katei- viņa pamāja atpakaļ.
Pagāju vairākus metrus uz priekšu, un, atskatoties redzēju, kā viņi, apķērušies viens ap otru, pazūd tumšajā ielā.
Es beidzot ieelpoju. Mana vēlēšanās bija piepildījusies- es atkal sajutos laimīga.
Aizgāju mājās, noliku mammas mēteli, kārtīgi noliku kurpes, un devos atpakaļ augšā. Šoreiz gan es sev vairs neliedzu domāt par Mārci.
Dīvainā kārtā- es ticu liktenim, ja būsim kopā, tad viss būs kārtībā, ja nebūsim, tad nāksies vien turpināt dzīvot bez viņa, bet, pats galvenais, ka viņš patiesībā nav dusmīgs un manis- es aizmigu ar šādu domu un smaidu uz lūpām.
