Tā mēs ar Mariju abas sēdējām, viņa man stāstīja jaunākās lietas, ko es biju palaidusi garām, kaut gan nekas tāds interesants kopumā nebija noticis, izņemot to, ka latviešu valodas skolotāja bija saslimusi ar kādu retu slimību- vismaz baumas tādas klīst, bet skolā jau izdomās viss kaut ko.
Drīz arī atbrauca mamma, uztaisīja ātri pusdienas un uzreiz steidzās atkal prom uz darba, kad bija pārbaudījusi, ka man nekas nekaiš un netaisos tuvākajā laikā mirt. Iedeva zāles, nobučoja mani uz pieres, un prom bija.
Marijai zvanīja Matīss, un viņai bija mani jāpamet, es uzmetu lūpu, bet tas viņu jau vairākus gadus nespēja iežēlināt.
„Es atnākšu vakarā, es apsolu,”- Marija teica.
„Nu labi, bet tad tev jāpaprasa Matīsam, varbūt kaut kas ir mainījies,”- man tas pašai likās muļķīgi.
„Centīšos,”- viņa man sūtīja gaisa skūpstu un aizskrēja ātri prom.
Es paliku viena. Es tiešām sajutos vientuļa, man neviens nezvanīja, lai apjautātos, kā man iet, izskatās, ka vienīgais draugs ir Marija.
Iedzēru zāles, laikam šīs bija no tām zālēm, no kurām nāca miegs, tāpēc es devos gulēt, kad piecēlos, ārā bija jau tumšs, paskatījos pulkstenī- 21:33.
Izlīdu no gultas un ar vēl joprojām aizmiegtām acīm devos lejā. Vecāki skatījās televizoru, viņi mani nepamanīja, lieliski, tagad es esmu arī neredzama.
„Khem,”- es ieklepojās, lai pievērstu sev uzmanību.
„Sveika, mīļā,”- mamma bija dzirdējusi mani.
„Kā tu jūties?”- vaicāja tētis, kurš nenolaida acis no televizoru, pa kuru rādīja kādu reklāmu par kādu no jaunākajām AUDI mašīnām.
„Viss kārtībā, tikai jūtos nedaudz sagurusi,”- kā nekā es tikko biju piecēlusies.
„Starp citu, Marija bija atnākusi,”- mamma noteica.
„Ja? Kāpēc tad jūs mani nepamodinājāt?”
„Mums tas nelikās saprātīgi, zinot to, kā tu pašlaik jūties,”- tētis teica, beidzot paskatīdamies uz mani ar mazliet šķību skatienu.
„Nu ja, vairs jau neko nevar mainīt,”- es novilku caur zobiem.
„Es vakariņās uztaisīju vistu, varbūt tu gribi?”
„Nē, es noteikti nejūtos izsalkusi, es tikai gribēju paņemt ūdens glāzi, tas arī viss.”
„Labi, mīļā,”- vecāki reizē noteica.
Iegāju virtuvē, ielēju sev glāzē aukstu ūdeni un devos augšā. Miegs bija pilnībā pārgājis. Es sēdēju uz gultas, es iedomājos par Mārci, vai nav dīvaini, ka sirds var tik ļoti sāpēt par kādu, ko tu burtiski nemaz nepazīsti.. Es sev apsolīju, ka centīšos par viņu nedomāt.
No sākuma es izdomāju likt puzzli, bet man tas ātri apnika, jo puzzles gabaliņi bija pārāk mazi un es pārāk slinka, lai sameklētu tos.
Pēc tam es izdomāju, ka vēlos kaut ko uzgleznot. Sāku meklēt krāsas, bet sapratu, ka tās ir pie Renātes. Negribēju viņu modināt, tāpēc arī šo ideju man nācās atmest.
Gribēju kaut ko uzadīt, bet, kad paņēmu adatas rokās, sapratu, ka nav ne jausmas, kur kas ir jāliek.
Piegāju pie sava grāmatu plaukta, izvilku ārā savu mīļāko grāmatu, lai gan šo grāmatu es esmu lasījusi jau vairākas reizes, bet tā man nekad neapnika. Es apgūlos gultā, atvēru grāmatu un sāku lasīt.
Es lasīju grāmatu apmēram pusstundu, līdz es apjēdzu, ka galveno varoni sauc Mārcis. Un, lasot grāmatu, es nebiju iedomājusies grāmatā aprakstīto puisi ar blondajiem matiem un zilajām acīm, es biju iztēlojusies Mārča seju un iešķībo smaidu.
Aizcirtu grāmatu ciet, noliku sev grāmatu blakus, lasīt man noteikti vairs negribējās.
Ko gan es vēl varētu darīt? Mūziku klausīties es nevarētu, jo mūzika vienmēr man liek domāt par kaut ko, filmu skatīties es arī negribēju, jo tā arī parasti liek aizdomāties par sevi. Prātā ienāca doma piezvanīt Marijai, varbūt viņa kaut ko ir uzzinājusi. Bet, paņēmusi telefonu rokā un ieraudzījusi, cik rāda pulkstenis, nospriedu, ka viņa noteikti jau sen guļ. Es vismaz gulētu pusē 2 naktī.
Man sagribējās uzsmēķēt, viss stress, kas bija mani pārņēmis, dzina mani izmisumā.
Piegāju pie loga, ārā dega laternas, bet lapas, kuras vēl vējš nebija nopūtis, liegi locījās vējā. Pa šo nedēļu laiks bija mainījies no krāsainā rudens un apmākušos un tumšo topošo ziemu. Skatoties tieši uz priekšu, varēja redzēt bērnu spēļu laukumu.
Atcerējos tās dienas, kad biju maza un gāju tur šūpoties, likās, jo augstāk uzšūpojos, jo laimīgāka es kļūstu. Protams, tagad es tur vairs negāju, jo nebiju taču bērns.
Bet tagad, skatoties ārā pa logu un domājot par bērnības gaišajām un laimīgajām atmiņām, man gribējās tur aiziet un vēlreiz sajust to sajūtu, kad liekas, ka tu esi laimīga. Es uzvilku sev ārā ejamās drēbes, vēl virsū siltu jaku, un, cik klusām es spēju, es devos lejā uz pirkstgaliem, lai neviens, kas ir mājās, nenojaustu, ka es esmu aizgājusi kaut kur.
Mēģināju tumsā kaut ko saskatīt, bet neizdevās, jo paklupu jau uz pirmā kāpņu pakāpiena. Klusi iekliedzos, bet iebāzu pirkstu mutē no sāpēm, lai neizdvestu nekādas skaņas.
Pēc tam rūpīgi un uzmanīgi liku soļus, bet pie tumsas biju jau pieradusi. Tikusi beidzot līdz lejai, paņēmu zābakus un vilku virsū, jaku arī paņēmu, bet, izgājusi ārā laternu gaismā, secināju, ka tā nav mana jaka, bet gan mammas.
Viņa noteikti nepamanīs, ja es būšu laicīgi atpakaļ, un, ja arī nebūtu, mētelis nebūtu tā lielākā lieta, par ko viņa dusmoties.
Izlēmu, ka tur aiziešu, izsmēķēšu vienu cigareti, pašūpošos mazliet, un tad došos uzreiz uz mājām. Nodomāju un devos tieši uz priekšu. Protams, ka naktī viss likās daudz spocīgāk, nekā dienā. Likās, ka apkārt čaukst lapas, pagāja apmēram kādas piecas minūtes līdz es nonācu pie šūpolēm. Tās viegli kustējās vējā- uz priekšu un atpakaļ.
Es apsēdos uz lielākajām, kuras man jau tā bija mazliet par mazu. Šūpoles izskatījās drošas, tāpēc mēģināju mazliet iešūpoties. Es sajutu vieglu cigarešu dūmu smaržu, un tad es atcerējos, kāpēc es īsti atnācu šeit.
Izvilku ārā cigareti, aizdedzināju un turpināju šūpoties, lēnām vilkdama dūmus.
Es apstulbu. Kā gan es varēju just dūmus pirms tam, ja vēl nebiju sākusi smēķēt.
Es sabijos, pagriezos lēnām atpakaļ, un tur arī viņa bija.
„Es tevi jau gaidīju,”- viņa noteica un nometa izsmēķēto cigareti zemē.
