Šoreiz tiešām esmu pacentusies, lai arī jums tiek!! :D :))
Atkal mocījos ar bezmiegu naktī, viss, par ko es spēju domāt, bija Mārcis, pie tam mani arī uztrauca rītdienas vizīte pie ārsta, lai beidzot noskaidrotu, kas bija mans slimības cēlonis.
Es gribēju ieslēgt mūzikas centru un paklausīties Michael Buble, bet atcerējos, kā mēs abi dejojām, tāpēc šo domu atmetu uzreiz, bet uzliku, lai skan radio, bet pa Eiropas hītiem skanēja liriskā mūzika, kas man nemaz nepatika, tā kā man nācās arī atteikties no šīs mūzikas.
Tomēr pārvarēju savu slinkumu un piecēlos no gultas, piegāju pie sava CD plauktiņa un izvilku Simpe plan albumu, kas man jau bija sen. Uzliku, lai skan, ielīdu atpakaļ zem sedziņas un izslēdzu gaismu. Un, pārsteidzošā kārtā, es tomēr aizmigu.
Piecēlos no modinātāja, kas skaļi zvanīja pie auss, gribējās to paņemt uz aizsviest, jo es noteikti neatteiktos no vēl pāris stundām miega.
„Emma, celies!”- mamma bija pabāzusi galvu caur durvju spraugu.
„Es jau esmu augšā,”- es tā teicu vienmēr, kaut gan acīmredzot tā nebija taisnība, jo es pārvilku segu pāri galvai.
„Nemuļķojies, tu taču negribi nokavēt vizīti pie ārsta.”
„Ak, nē, es netikšu pie ārsta, es uz mūžiem palikšu tāda, kāda esmu,”- es nespēju noslēpt savu sajūsmu.
Mamma atvēra manas istabas aizkarus plati vaļā, varēja saprast, ka ārā ir pārsteidzoši saulains laiks, es pabāzu galvu no segas apakšas, lai tiešām par to pārliecinātos.
Tā tiešām bija, ārā beidzot bija saulains laiks, kas ir diezgan neierasti šajā laikā, jo visas iepriekšējās dienas lija un bija drēgns.
Es izstiepu kājas, izkāpu no gultas, izstaipījos un piegāju pie spoguļa, lai iemestu skatienu tur.
„Brokastis jau ir gatavas, sataisīs un nāc ēst,”- mamma uzsmaidīja un izgāja no istabas.
Es paņēmu dvieli, lai varētu ieiet ātrā rīta dušā. Pa ceļam uz vannasistabu satiku tēti, kas centās sasiet sev kaklasaiti, bet viņam nesanāca, jo viņam drebēja pirksti, es piegāju viņam klāt, lai palīdzētu.
„Ļauj man tev palīdzēt,”- es viņam teicu, paņemdama kaklasaiti savās rokās un sākdama siet.
„Paldies, es esmu šausmīgi uztraucies par šodienas prezentāciju,”- viņš tiešām izskatījās sanervozējies- „nevaru neko ieēst, visu laiku aizmirstu tekstu..”
„Neuztraucies, tēt, es zinu, ka tev viss izdosies,”- es sasēju pušķīti, iedevu buču viņam, un viņš aizskrēja lejā iedzert kafiju.
Iegāju vannasistabā, izmazgāju zobus, iegāju dušā, bija pagājušas kādas 15 min, un mamma jau klauvēja pie durvīm- „Taisies ātrāk, citi aiz tevi rindā stāv”.
Es izgāju ārā, un tur, rokas sānos salikusi, stāvēja mamma un gaidīja mani- „Mums ir 20 min un tad jādodas ceļā.”
„Labi,”- iegāju savā istabā saģērbties, uzvilku tumši zilās džinsu bikses, melnu topiņu un biju gatava doties ēst.
Nogāju lejā, tur jau sēdēja Renāte, kura bija visa apšļakstījusies ar pienu, jo viņa ēda kelogsus, nemaz nedomādama, kā viņa izskatās.
„Čau, netīrule,”- es viņu sveicināju.
„Nav. Laika. Runāt.”- viņa man kā sveicienu pateica, jo acīmredzot viņa bija aizņemta ar pārslu bāšanu mutē.
„Labi, labi,”- es viņai noglaudu matus, bet pati paņēmu pankūkas, ko mamma no rīta bija uztaisījusi.
Tās bija tiešām garšīgas, gan jau tāpēc, ka es tik ilgi nebiju ēdusi, es apēdu veselas 4 lielās pankūkas, uzliku virsū šokolādes un karameļu mērci.
„Tu pati tīra neizskaties,”- māsa noteica.
Es paskatījos uz sevi un pamanīju, ka es esmu sevi nosmērējusi ar šokolādi.
„Ai,”- es novilku un devos augšā, lai nomainītu krekliņu.
Pretī tieši nāca mamma- „5 minūtes un izbraucam.”
Es iegāju istabā, atvēru savu skapi un izvilku balto mežģīņu krekliņu, kurš man ļoti patika, tikai vairs nekādu pankūku- es pie sevis nodomāju.
Nomainīju kreklus, netīro iemetu veļas kastē un devos lejā, lai uzvilku savu mēteli un zābaciņus.
„Mammu?”- es saucu, jo pulkstenis bija gandrīz 9.
„Jā, tūlīt braucam, tikai Renāte, vēl kaut kur kavējas.”
„Renāte?”- tagad es saucu viņu.
„Nāku,”- viņa parādījās no kāpņu augšas, man atplētās mute, jo viņa bija uzvilkusi minisvārciņus, efektu pie tam pastiprināja dibena grozīšana.
„Ai, labi, braucam,”- es noteicu, kamēr Renāte stūķēja virsū savus zābakus.
Izgāju ārā, lai gan saulīte spīdēja, pūta auksts vējš, devos ātri uz mašīnu, bet tā arī vēl bija auksta, tāpēc uzgriezu lielāku siltuma daudzumu.
Renāte ielēca aizmugurējā sēdeklī un mamma apsēdās pie stūres, un mēs beidzot varējām sākt braukt. Ieslēdzu radio, lai vismaz mūzika skan. Sāka skanēt viena dziesma, ko es nekad nebiju dzirdējusi, bet izskatījās, ka Renāte gan.
Viņa sāka skaļi dziedāt, bija smieklīgi, mēs ar mammu, priekšā sēžot, mēģinājām apslēpt savus smieklus. Drīz arī bijām nonākušas pie bērnudārza, lai izlaistu Renāti.
„Lai tev šodien veicas,”- mamma noteica, sabučoju viņu. Pa logu varēja redzēt, kā Renāte aizskrien pie saviem draugiem, kuri viņu gaidīja jau pie līkuma.
„Tagad tikai pie ārsta,”- mamma noteica un nogriezās pa labi.
„Es saprotu, tu nāksi ar mani?”- es mazliet cerīgi jautāju, jo man ārsti vienmēr ir saistījušies ar špricēm, kas man ļoti nepatika.
„Nē, piedod, mīļā, man jābrauc uz darbu, bet pēc tam piezvani man un izstāsti, kā tev gāja, ja rodas problēmas, tad arī zvani, vari zvanīt arī tāpat,”- viņas balss ātrums paātrinājās, viņa sāka uztraukties.
„Gan jau būs labi,”- tas bija domāts gan viņai, gan arī man pašai.
„Nu labi, esam klāt, lai tev arī veicas, cerams, ka tas nebūs nekas nopietns,”- viņa sabučoja arī mani. Es izkāpu no mašīna un viņa aizbrauca.
Es pagriezos un ieraudzīju lielo, balto ēku, kur strādāja mana ģimenes ārste.
Es mēģināju saņemties un iet iekšā, bet bija mazliet grūti, tāpēc izdomāju ieiet tuvējā kafejnīcā un iedzert kafiju, lai mazliet nomierinātos. Būtu jau labi, ja varētu uzpīpēt, bet šeit nebija nevienas vietas, kur to izdarīt, un, secināju,ka cigaretes arī neesmu līdzi paņēmusi.
Iegāju iekšā, apsēdos pie galdiņa, gaidīju, kad kāds pienāks pie manis, vispār bija sajūta, ka nav nekur jāsteidzas.
„Sveika, ko varu piedāvāt?”- jautāja puisis, kurš bija nemanot pienācis klāt, es pagriezos pret viņu, viņš izskatījās ļoti redzēts.
„Sveiks, es gribētu kafiju, lūdzu,”- es smaidīju, bet nespēju atcerēties, kur es viņu būtu redzējusi.
„Labi, vēl kaut ko?”
„Nē, paldies,”- es laipni atteicu.
„Tūlīt atnesīšu.”
Viņš aizgāja, es noteikti esmu viņu satikusi, bet mana atmiņa mani pievīla, jo es nevarēju atcerēties, kur...
Pēkšņi kļuva tumšs, es paskatījos ārā pa logu, lai pārliecinātos, ka mākoņi atkal ir parādījušies- man bija taisnība, un tagad ārā laiks bija pavisam aptumsis.
Sāku vērot apkārtni, pamanīju mašīnas, kas stāvēja ārā blakus viena otrai kārtīgi novietotas. Un tad es atcerējos, ieraugot mašīnu, es viņu atcerējos.
„Tava kafiju,”- puisis teica.
„Tu esi Mārča brālis, vai ne?”- es viņam jautāju.
Viņš izskatījās apmulsis.
„Mēs tikāmies sestdien,”- es viņam mēģināju atgādināt.
„Pareizi, tu biji kopā ar savu draudzeni,”- viņš atcerējās.
„Kā Mārcim iet?”- es nedroši jautāju.
„Ai..... Viņš ir mazliet, mhh, skumīgs,”- viņš teica- „viņš ļoti pārdzīvo, es pat nezinu, vai viņš šodien skolā ir, jo no rīta viņš neizkustējās no gultas, kurā viņš vakar iekrita ar visām drēbēm.”
„Kas tad viņam noticis?”
Viņš pacēla vienu uzaci- „Tu tiešām jautā?”
„Es nezinu...”
„Es domāju, ka zini gan. Kafija uz mana rēķina,”- viņš noteica un aizgāja.
