Ieskrējām iekšā matemātikas klasē. Visi skatījās uz mums. Skolotājs kaut ko cītīgi bija mēģinājis rakstīt uz tāfeles, bet viņa acu skatiens pievērsās mums. „Sveikiņi”- es noteicu un skrējām ieņemt mūsu vietas aizmugurē. „Meitenes, jūs mazliet kavējat, atkal gar puišiem slapstījāties?”- viņš jautāja. Marija piecēlās un svinīgi uzlika roku uz sirds- „Nekādā ziņā, jūs mums esat vienīgais īstais vīrietis mūsu dzīvēs”. Es iespurdzos, kāpēc viņa kaut ko tādu teica, viņa lieliski zināja, ka mūsu matemātikas skolotājs jokus nesaprot. Ber izklausījās smieklīgi, un skolotājs mazliet pat apmulsa. „Ļoti labi, Marija, tad jau tu noteikti arī esi izpildījusi mājasdarbu”. Viņa cerībā paskatījās uz mani. Lieta tāda, ka Marija matemātikā nesaprata neko, pilnībā neko, bet man matemātika padevās diezgan labi, bet pat šoreiz es viņai nevarēja izpalīdzēt, jo man pašai nebija izpildīts mājasdarbs. „Skaidrs, un tev, Emma”?- viņš jautāja jau zinot atbildi. „Am”- mēģināju izdomāt kaut ko sakarīgu, bet nekas nenāca prātā. „Nu tad nekas cits vien neatliks, kā palikt pēc šīs stundas un izpildīt mājasdarbus”.
Mēs abas nopūtāmies, ne mani, ne Mariju šī doma nesajūsmināja, lai gan man padevās matemātika, man tā ne īpaši patika, lielākoties jau skolotāja dēļ. Sēdējām un uzmanīgi rakstījām visu no tāfeles cerībā, ka varēsim iztikt arī bez pēcstundām. Bet nepagāja jau ilgs laiks, kad mēs sākām apspriest abus zēnus.
„Vai tu viņus pazini’?- Marija jautāja.
„Nē, vismaz neatceros, ka būtu viņus satikusi”.- Es uzreiz iedomājos zilacaino puisi, es viņa smaidu noteikti nevarētu aizmirst, es noteikti atcerētos.
„Matīss bija tīri smukiņš, vai ne?”- jutu, ka Marija jau no pirmā acu skatiena bija iemīlējusies.
„Cērtama eglīte”- piekritu viņai.
Matīss nemaz nebija sliktāks par pirmo puisi. Nemaz ne. Viņam bija izteikts zods un maza bārdiņa, kopumā jau izskatījās ļoti iekārojami, es nemaz nebrīnītos, ja viņam skrietu pakaļ vairākas meitenes, un ļoti piesaistīja viņa balss tembrs- viņš izklausījās nobriedis.
„Kā tu domā, kādu pateicību viņi gaida no mums”?- Marija domāja to pašu, ko es.
„Verdzību mūža garumā”?- abas iesmējāmies.
„Hei, Marija, nākošais ir pusdienu starpbrīdis, vai ne”?- es paskatījos nepārliecinoši uz Mariju.
„Jā, kas”?- viņa nesaprata.
„Bet mums taču jāpaliek uz pēcstundām un jāpilda mājasdarbi, tas nozīmē, ka mēs netiekam pie puišiem”- es pati jutos apbēdināta par saviem vārdiem.
„Ak, bet es tik ļoti gribēju satikt Matīsu!”- sūdzējās Marija.
„Matīsu”?- jautāja priekšā sēdošā meitene, kura laikam bija noklausījos mūsu saruna. Tā bija Kate. Kate bija gudrākā meitene klasē, viņai padevās visi priekšmeti. Mēs neesam draudzenes, bet pretenziju pret viņu nebija. Dažreiz pat norakstīju dažus kontroldarbus, ja bija iespēja.
„Jā, Matīss, viņš ir no vecākās klases, bet tu viņu noteikti nepazīsti”- Marija pārliecināti noteica. Viņa noteikti jutās lepna par to, ka zēns, kā viņš, viņai ir izrādījis interesi.
„Manu brāli sauc Matīss un viņš mācās vecākajā klasē. Vai viņam ir maza bārdiņa”?- viņa laipni jautāja.
Mēs saskatījāmies. „Nezināju, ka tev ir brālis”- vispār nelikās, ka es par viņu kaut ko varētu zināt.
„Jā, ir gan. Nezināju, ka jūs pazīstiet viens otru.”- viņa apdomāja sacīto.
„Khem, jā, mēs iepazināmies, am, nu... rokdarbu pulciņā.”- Marija pateica, es paskatījos uz viņu ar šķību skatienu. Rokdarbu pulciņš, nopietni? Es saprotu, ka nav diezgan romatiski iepazīties tādā vietā, kur mēs atradāmies, nerunājot par cigarešu dūmiem, kas, manuprāt, nav diezgan romantiski, bet rokdarbu pulciņš? Es pat būtu varējusi izdomāt kaut ko labāku.
Kate nepārliecinoši paskatījās- „Nezināju, ka viņu interesē arī kaut kas cits bez viņa ģitāras”.
Marija bija starā- „Viņš spēlē ģitāru”?- viņas acis mirdzēja.
Bļāviens, viņa pazīst viņu tikai dažas stundas, bet viņa jau būtu gatava doties ar viņu līdz pasaules malai, ja vien viņš atbrauktu viņai pakaļ uz vienradža. Absurds.
Turpinājumu vajag???
