Drīz vien mājās pārradās mamma, tētis un Renāte. Renāte pieskrēja pie manis, pataustīja man pieri.
„Viss kārtībā, viņai jau ir labāk,”- viņa noteica.
„Jā, tā tiešām ir,”- es apstiprināju vecākiem Renātes slēdzienu.
„Tas ir labi, bet tev tāpat nāksies iet rīt pie ārsta,”- mamma noteica.
„Tu mūs ļoti sabiedēji,”- tētis norūpējies teica, es viņu nebiju satikusi tik ilgu laiku, viņš izskatījās ļoti noreizējies- „Ja tev ir kādas problēmas, tad tu mums saki, citādāk tas var beigties vēl trakāk, nekā šoreiz”.
„Labi, tēt”.
„Ārsts tā arī nepateica, kas tev īsti noticis, viņi domā, ka tas viss no stresa vai kaut kā tā, bet gan jau rīt uzzināsim,”- mamma smaidīja laipnu smaidu.
„Kurš grib ēst?”- tētis jautāja, berzēdams sev vēderu.
„Nē, es vairs ieēst nevaru,”- noteicu.
„Es gan neatteikšos,”- Marijai vienmēr gribējās ēst, viņai garšoja pilnībā viss.
„Labi, es nopirku produktus, taisīsim karbonādes,”- viņa piemiedza Marijai ar aci, jo mamma lieliski zināja, ka tas ir Marija mīļākais ēdiens.
Kamēr viņi sāka taisīt ēst, tikmēr mēs ar Mariju nozudām augšstāvā.
„Tātad tagad jau tu oficiāli esi kopā ar Matīsu. Man jau Mārcis stāstīja, kā jūs visos starpbrīžos ņematies viens ar otru.”
Marija nosarka- „Dīvaini, es viņu pazīstu gandrīz nedēļu, bet mēs jau esam kopā”.
„Kaut man tā būtu, ka es kādu sastaptu un zinātu, ka viņš ir mans īstais,”- cerēt nav kaitīgi, vai ne?
„Ahh, mīlestība ir sarežģīta liela,”- viņa nopūtās.
„Baigā lietpratēja,”- es iebikstīju viņai sānos.
„Zini, drīz būs rudens brīvdienas, viņš man piedāvā braukt pie sevis uz laukiem.”
„Tu brauksi?”
„Es gribētu, bet kā gan es bez tevis,”- viņa noteica un iesmējās.
„Smejies, smejies vien”.
„Es nezinu, vai es gribu vairākas dienas dzīvot tikai ar viņu, ņemot vēra to, ka es viņu nemaz tik ilgu nepazīstu.”
„Ko tu tur runā? Jūs esat ideāli radīti viens otram, protams, tev jābrauc!”- man tas šķita diezgan loģiski.
„Nu jā, bet es paprasīju, vai tu nevarot braukt līdzi.”
„Nopietni? Kāpēc?”
„Es gribu, lai tu tur arī esi.”
„Un skatīties kā jūs abi ņematies viens gar otru?”
„Nu nē, kopā ar Mārci, varēsiet paši paņemties arī, ja gribēsiet,”- viņa miedza man ar aci.
Es paņēmu spilvenu un iemetu viņai- „Galīgi traka, it kā viņam nebūtu, ko brīvdienās darīt.”
„Nav jau arī, mēs viņam jau paprasījām.”
„Nu jā, bet ne jau viņš gribēs pavadīt laiku kopā ar mani.”
„Gribēs, to mēs arī pajautājāt. Viņš izskatījās diezgan priecīgs, kad mēs viņam to paprasījām. Vai tad nebūtu forši, ja es esmu kopā ar Matīsu, bet tu ar Mārci??”
Es paņēmu vēl vienu spilvenu un atkal iemetu viņai.
„Traka?”- Marija paņēma un meta atpakaļ.
„Tu drīzāk. Bet man jau tāpat nav, ko darīt brīvdienās, varētu jau aizbraukt, bet negribētos būt viņa vecvecākiem uz kakla.”
„Es arī par to iedomājos, bet Mārcis teica, ka mēs netraucēšot, mums tikai mazliet jāpalīdz vai kaut kā tā, jo viņiem ir liela saimniecība, viņiem ir zirgu ferma.”
„Cik forši!”- es nekad nebiju jājusi ar zirgu, bet vienmēr esmu gribējusi pamēģināt.
„Tad tu tagad gribi braukt?”- viņa ar smīnu jautāja.
„Nu bet loģiski,”- es arī smaidīju.
Iestājās īss klusums, Marija par kaut ko domāja, tas šķita dīvaini.
„Man Mārcis pateica, ka tu esot zinājusi, ka viņi būšot,”- Marija noteica.
„Hm?”- es nesapratu.
„Svētdien, kad viņi atnāca pie manis.”
„Pareizi, jā, es izlasīju vēstuli, es biju dusmīga uz tevis, bet tad es to nožēloju, man vienkārši nevajadzēja neko teikt Denijam, man vispār nevajadzēja ar viņu kopā pavadīt laiku.”- es skumīgu noteicu, žēl, ka viņš izrādījās tāds dīvainis.
„Mārcis teica to pašu, viņš arī teica to, ka jūs svētdienas nakti pavadījāt kopā,”- Marija smīkņāja.
Es jau gribēju iebilst, bet tā bija taisnība, lai arī cik dīvaini tas izklausījās- „Kurš nu būtu runājis, Marija.”
