Šoreiz mazliet garāka nodaļa.
Bija tik labi beidzot atrasties viņam blakus, Mārcis blakus visu laiku kaut ko murmināja, īsti nevarēja saprast ko, bet izklausījās pēc draudiem Denijam. Marija atnesa man piparmētru tēju- viņa zināja, ka tā man garšo vislabāk, pati nosēdās blakus man.
„Ja tev nav nekas pretī, tad Matīss arī atnāks,”- Marija teica.
„Jā, lai nāk, man nekas nav pretī,”- es pasmaidīju, negribēju sarūgtināt Mariju, bet vispār man bija vienalga, jo beidzot Mārcis bija man blakus.
„Labi,”- viņa priecīgi aizskrēja uz virtuvi atpakaļ.
„Kā tu jūties?”- Mārcis jautāja, izskatījās, ka viņam vajadzēja ilgu laiku, lai saņemtos un man to pajautāju.
„Neuztraucies, viss kārtībā,”- es centos viņu nomierināt.
„Ja tu nebūtu mani turējusi, tad es viņam būtu tiešām nodarījis pāri”.
„Bet tu viņam nenodarīji.”
„Bet varēju, kā gan viņš kaut ko tādu var teikt par tevi..”- viņš man aizvien stiprāk sāka glaudīt galvu, aizvien ātrāk un ātrāk.
„Au,”- es protestēju, jo viņš sāka man raut matus ārā.
„Piedod, piedod, es nepamanīju,”- viņš piecēlās kājās.
„Tu iesi prom?”
„Nē, es gribu uz tualeti,”- viņš noteica.
„Am, pie virtuves ir mazs gaitenis, ej uz priekšu un otrās durvis pa kreisi,”- to es nebiju gaidījusi.
„Labi, drīz būšu,”- viņš noteica.
„Nesteidzies,”- es pateicu, pati pārsteigta par saviem vārdiem, viņš iesmējās.
„Labi,”- un aizgāja man norādītajā virzienā.
„Marija?”- es skaļi iekliedzos, jo negribēju celties no gultas un iet uz virtuvi.
„Jā,”- viņa neatnāca pie manis, bet skaļi kliedza pretī no virtuves.
„Kad nāks Matīss?”- es turpināju kliegt, tas bija grūti.
„Es nezinu, kaut kad drīz,”- viņā arī kliedza un sāka smieties.
„Atnāksi pie manis, varbūt?”- es kliedzu pretī bez elpas jau.
„Tūlīt,”- viņa joprojām kliedza no virtuves.
„Gaidu,”- kliedzu, cik skaļi vien varēju pretī.
„Nu, ko gribēji?”- tagad jau normāli jautāja Marija, pienākusi pie gultas.
„Uztaisīsi ēst?”- es nopietni jautāju.
„Ko? Ēst? Resne, tu,”- viņa noteica ar smaidu.
„Resnēsim kopā visi, man liekas, ka saldētavā jābūt picai,”- es pasmaidīju.
„Jā, ēdiens ir labs,”- noteica Mārcis, tikko ienācis istabā.
„Vēl viens resnis,”- Marija noteica un aizgāja uz virtuvi.
Mārcis apsēdās man blakus, aplika roku apkārt.
„Ko gribi darīt, saulīt?”
„Saulīt?”- es viņam atjautāju.
„Tev nepatīk?”- viņš samulsa.
„Nu, tu mani tā nekad nesauc, mani tas pārsteidz”.
„Pierodi,”- viņš izbāza mēli.
Pie durvīm varēja dzirdēt zvanu, ienāca Matīss, tad bija dzirdamas dīvainas skaņas no virtuves puses.
„Gan jau abi ņemas,”- noteicu.
„Gan jau, viņi vakar skolā arī to pašu darīja, visus starpbrīžus man nācās uz viņiem skatīties.”
„Greizsirdīgs?”- tagad bija mana kārta rādīt mēli.
„Kā gan es varu būt greizsirdīgs, ja man ir kaut kas labāks..”- viņš novērsās.
„Hei, Emma,”- Matīss bija ienācis istabā, kā tu jūties.
„Labāk, daudz labāk, man prieks, ka jūs te esat,”- es viņiem visiem uzsmaidīju.
Marija atnesa picu, mēs katrs paņēmām pa gabalam.
„Pareizi, es taču atnesu tev laimes cepumiņus,”- Marija pēkšņi atcerējās. Viņa piecēlās kājās un aizskrēja uz virtuvi, tad ātri atskrēja atpakaļ. Viņai rokās bij 5 cepumi, ko viņa iedeva man.
Es toties iedevu Mārcim, Matīsam un Marijai pa vienam cepumiņam, sev paturēdama divus.
„Redzēsim, ko mums sola cepumiņi,”- es noteicu.
„Cepumi nekad nemelo,”- Marija piemetināja, viņā tiešām ticēja šādām lietām.
Mēs katrs pārlauzām uz pusēm savus cepumiņus, manējais vēstīja- „Neuzticies cilvēkiem, pat labākajiem draugiem, jo viņi var tevi nodot.”- taisnība jau ir, es pie sevis nodomāju.
„Kas tev rakstīts, Emma?”- jautāja Matīss, kurš gribēja ieskaitīties manā lapiņā.
„Tas, lai es nevienam neuzticoties, kas jums?”- jautāju pārējiem.
„Man rakstīts, ka es atradīšu īstu mīlestību negaidīta veidā,”- Marija noteica, tuvāk piebīdīdamās Matīsam.
„Man toties ir rakstīts, ka es uzzināšu kaut ko jaunu, kas mani ļoti ietekmēs,”- Matīss izlasīja.
„Un tev, Mārci?”- visi skatījāmies uz viņu, bet viņs klusēja. Viņš skatījās uz lapiņu, tad paskatījās uz mani, novērsās un teica- „Am, man ir rakstīts, ka darbs nesīs augļus,”- viņš pateica, nemaz neieskatoties lapiņā, viņš to iebāza bikšu aizmugurējā kabatā.
„Nav jau tik traki, izskatās, ka varētu būt diezgan interesanta dzīve,”- Matīss noteica un nokoda picas gabalu.
Tā mēs tur sēdējām un ēdām picu, runājām un smējāmies. Es jau biju pavisam aizmirsusi par Deniju. Viss pašlaik bija mierīgs, tieši tāds, kādu es gribēju sev dzīvi.
Ap pulksten 7 viņi devās prom, jo astoņos Matīsam un Mārcim sākas kora mēģinājums.
„Nopietni? Jūs abi ejat korī?”- es neticēju, viņi noteikti neizskatījās pēc tādiem, kuri dziedātu korī.
„Ļoti vīrišķīgs darbs,”- Marija smējās kopā ar mani.
Mēs visi apskāvāmies un atvadījāmies, viņi aizgāja prom, bet Marija palika vēl kopā ar mani.
Aizgājām uz istabu- „Gribēs vēli tēju?”- Marija man jautāja.
„Jā, protams,”- Marija aizgāja uz virtuvi.
Es sēdēju gultā un pamanīju savu laimes cepumiņa lapiņu, netālu no tās bija vēl viena laimes cepumiņa lapiņa, tieši tajā vietā, kur sēdēja Mārcis, es paņēmu un izlasīju.
„Cilvēks, kuru jūs mīlat, nespēs jūs nekad iemīlēt tā, kā jūs mīlat viņu,”- es izlasīju.
Tas noteikti nav tas pats, ko viņš teica mums.
