Viņš man pietuvojās vēl tuvāk klāt, man palika bail, es nezināju, kā no viņa aizstāvēties, kā es varēju būt tik liela muļķe un iemīlēties viņā. Bet viens gan ir skaidrs, man viņš vairāk nepatīk un noteikti arī vairs nepatiks.
„Tu neesi normāls,”- es savas domas izteicu skaļi.
„Es neesmu normāls? Es? Un kā ar tevi? Meitene, kuru ir tik naiva, kura nesaprot, ko viņa pati vēlas.”
„Es zinu, ko es vēlos, un tas neesi tu.”
Viņš satrakojās, dzirdēju atveramies durvis- es uzelpoju.
„Ej prom, tagad,”- es viņam vēl reiz teicu.
„Nē, es paņemšu to, kas ir mans,”- viņš skatījās tieši uz manis.
Istabā ienāca Marija, bet viņa nebija viena, turpat bija arī Mārcis- „Piedod, bet viņš ļoti gribēja tevi satikt,”- viņa nevainīgi noteica, bet tad viņa pamanīja, ka es stāvu tikai krūšturī, bez krekla.
„Mēs iztraucējām?”- Marija jautāja, es paskatījos uz lauskām, kas bija uz zemes.
„Denijs tūlīt ies prom,”- es noteicu, nemaz nepaskatoties uz viņu.
Viņš nekustējās no vietas. Marija neko nesaprata, bet Mārcis gan.
„Vai viņš tev darīja pāri?”- viņš nikni jautāja, skatīdamies uz Deniju.
Es neko neatbildēju- „Ej prom, lūdzu,”- es lūdzu Denijam, kurš neizskatījās, ka kaut kur taisītos iet, jo viņš visu laiku stāvēja vienā vietā.
„Vai tu viņai pieskāries bez viņas pašas gribas?”- Mārcis vilka vārdus caur zobiem.
„Tā nav tava daļa!”- beidzot Denijs ierunājās.
„Ir gan, Emma ir mana draudzene,”- viņš bija pienācis pie manis un stāvēja priekšā aizsardzības pozā.
„Hm, tava draudzene, vai būs tāpat kā pagājušogad?”- Denijs noteica, viņa sejā parādījās ļauns, neizprotams smīns.
Mārcis gāja tuvāk viņam, viņš nostājās pretī viņam, viņš kaut ko teica, bet es nedzirdēju neko, jo viņi burtiski čukstēja tikai tā, ka tikai viens otru spēja sadzirdēt.
„Labi,”- noteica Mārcis.
Viņš pagriezās, lai nāktu atpakaļ pie manis.
„Viņa tāpat ir mauka, no viņas tev nekāda labuma nebūs,”- Denijs noteica, un es ļoti labi sapratu, ka šie vārdi domāti par mani.
Mārcis ātri pagriezās un ar labo dūri iesita viņam pa seju.
Es iespiedzos, Marija tāpat.
„Mārci..”- tas, protams, bija cēli, bet, vai vajadzīgi? Denijs nokrita zemē un vaidēja.
„Viņš tā nevar teikt par tevi, tā nav taisnība,”- viņš bija pienācis pie manis.
„Ir gan,”- Denijs ierunājās, joprojām atrazdamies uz zemes un turot roku pie deguna, no kura tecēja asins lāsīte.
Mārcis atkal gribēja iet pie viņa, bet es viņu turēju aiz rokas, kuru viņš jau bija savilcis dūrē.
„Lūdzu, nedari to,”- viņam čukstēju ausī.
„Kam tu vispār esi vajadzīga? Es varu dabūt simtreiz labāku,”- Denijs noteica, nogāja mums garām, uzmeta skatienu man, uzvilka jauku un izgāja ārā, aiz sevis stipri aizcirzdams durvis.
Es piegāju pie Mārča un apskāvu viņu, aizvēru acis un sāku raudāt, es šņukstēju un vaidēju, bet viņš neko neteica.
„Tev viss kārtībā?”- Mārcis skatījās uz manis.
„Hm,”- es slaucīju nost asaras.
Marija arī pienāc klāt- „Viss būs labi, viss būs labi..”- viņa visu laiku atkārtoja vienu un to pašu teikumu.
„Es gribu tēju,”- es noteicu. Tas vismaz ir labāk nekā raudāšana.
„Kādu?”- Mārcis mazliet apjucis jautāja.
„Es uztaisīšu, es zinu, kas viņai garšo,”- Marija noteica- „bet jūs pa to laiku, kamēr taisās tēja, aizejat atpūsties uz dīvāna, paskatieties televizoru vai ko citu.”- Marija izklausījās pēc manas mātes, viņa vienmēr rūpējās par citiem.
Mārcis mani paņēma kā mazu bērnu uz rokām un aiznesa uz viesistabas dīvānu, viņš mani tur nolika.
„Gribi paskatīties televizoru?”- viņš jautāja.
„Nē, es gribu mazliet pagulēt,”- tagad viņš izskatījās pavisam apmulsis- „Ja gribi, vari nākt man blakus.”
Viņš to arī izdarīja, es aizvēru acis, bet tikmēr viņš man maigi glāstīja galvu.
Jā, tev labi sanāk.... turpini rakstīt
