„Opā, Denij”- es nebiju gaidījusi, ka pie durvīm būs viņš.
„Negaidīji?”- viņš koķeti smaidīja.
„Am, nē,”- es vienkārši pateicu patiesību.
„Man iet prom?”- no viņa sejas pazuda smaids.
„Nē, nāc iekšā,”- es viņam laipni uzsmaidīju.
Viņš ienāca, iedeva man rozes- tās tiešām bija skaistas, un tur bija vismaz 20 garās rozes, viņš noteikti iztērēja daudz naudas.
Kamēr es liku vāzē puķes, tikmēr Denijs jau bija pienācis man no mugurpuses un maigi uzlika rokas uz vēdera.
„Kā tu jūties?”
„Labāk, nekas vairāk nesāp, domāju, ka viss ir nokārtojies,”- es sakārtoju puķes un pabīdīju tālāk.
„Un mēs esam divi vien mājās?”- viņa rokas slīdēja zemāk un zemāk.
„Hm, bet drīz būs Marija”.
„Bet tas jau pēc laiciņa, vai ne?”- viņš piespieda mani pie galdiņa, abas rokas turēdams man uz dibena un maigi piespiezdams.
Es nejutos labi, man nepatika, ka viņš tā dara, es gribēju, lai Mārcis ir šeit.
„Domāju, ka viņa drīz būs.”- es mēģināju tikt vaļā no viņa skavām, bet viņš mani turēja pārāk cieši, tāpēc es nekur netiku.
„Beidz,”- viņš lēnām mani noskūpstīja, es pakļāvos, bet viņa skūpsts kļuva straujāks un likās, ka tūlīt noslīgšu siekalās.
„Man liekas, ka es dzirdēju kādu nākam, Marija tūlīt būs,”- es saņēmu viņa vienu roku.
„Nenāk gan, beidz pretoties,”- viņš vēlreiz mani noskūpstīja, viņš sataustīja mana krekliņa pogas un mēģināja attaisīt vaļā.
„Beidz!”- es jau sāku kļūt nervoza.
„Vai tad tu to negribi?”- viņa sejā bija ļauns smaids.
„Nu ne jau šādi..”- es noteicu.
„Gribi gan, viņas visas gribēja.”
„Viņas?”
„Manas bijušās..”
„Es neesmu tādas, kā viņas.”
„Ak, tā? Ja gribi zināt manas domas, tad jūs visas esat vienādas. Jums visām vajag romantiku un kaut kādu mīlestību, mums, džekiem, tas nav vajadzīgs.”
„Tā nav, Mārcis nav tāds un noteikti daudz citi arī nē, tu esi tāds vienīgais.”
„Mārcis, Mārcis- mazais, jaukais Mārcītis,”- viņš ķēmojās- „kas viņā tāds ir, ko?”- man bija sajūta, ka viņš man tūlīt iespļaus sejā, tas noteikti nav tas pats Denijs, ko es biju iepazinusi.
„Kaut kas tāds, kas nav tevī,”- es viņam ieskatījos tieši acīs, mēģināju pastiepties uz pirkstgaliem, lai būtu par viņu garāku un varētu skatīties uz viņu no augšas, bet man tas neizdevās.
„Ak, nesāc, vienkārši aizmirsti viņu, mēs šeit esam tikai divi, izbaudi dzīvi..”- viņš turpināja pogāt vaļā manu kreklu, es gribēju viņu apturēt, bet viņš man to neļāva. Viņš bija daudzas reizes spēcīgāks par mani. Viņš novilka manu blūzi un aizmeta kaut kur.
Viņš satvēra manas rokas un sāka skūpstīt manu kaklu un virzījās zemāk līdz nonāca līdz krūtīm, es protestēju, bet tad viņš savu pretīgo mēli iebāza man mutē, es viņam iekodu.
„Ko tu dari, nenormālā?”- viņš beidzot bija atkāpies no manis.
„Es esmu nenormāla? Ej prom un nenāc atpakaļ, es negribu tevi vairs redzēt.”- es jutu, ka tā būtu vispareizāk.
„Ko tu teici?”- viņš jautāja, bet biju pārliecināta, ka viņš noteikti dzirdēja.
„Ej prom no manas mājas, tu man vairs neesi nekas”.
Viņš piegāja pie rozēm, ko pats bija atnesis, un ar visu vāzi svieda pret zemi, vāze saplīsa un rozes izkaisījās starp stikliem, es salēcos. Es gribēju bēgt, bet, kur lai bēgu, ja es esmu jau pati savās mājās?
Kaut es pati esmu rakstījusi tādus stāstiņus, man nav sanācis tik labi, kā Tev sanāk. Tiešām ļoti patīk. 
