Es lēnām atvēru acis, paskatījos uz griestiem, aizvēru acis, man bija slikti, es ātri norāvu segu no sevis un skrēju uz tualeti, jo likās, ka tūlīt vemšu. Es izskrēju no savas istabas, bet manas kājas bija ļenganas, es pasteidzos garām Renātei, kas devās uz vannasistabu, jo viņai pāri plecam bija dvielis.
„Hei, nelien priekšā, es biju pirmā,”- viņa teica, bet es viņu pagrūdu maliņā un ieskrēju vannasistabā, aizvēru durvis un aizslēdzu. Pieliecos un turējos pret vannu, bet nekas nenotika. Es nopūtos, apsēdos un atspiedos pret vannu. Es atkal aizvēru acis. Es centos elpot lēnāk un nesteidzoties. Es tur sēdēju vairākas minūtes, priecājoties par to, ka blakus nav vannasistabas, es gribēju piecelties un atvērt logu, lai ir vairāk svaiga gaisa.
„Tev viss kārtībā?”- Mamma klauvēja pie durvīm- „Renāte teica, ka tu neesot labi izskatījusies.”
„Nē,”- vienīgais, ko es varēju pateikt, lai man nepaliktu vēl sliktāk.
„Vēders sāp? Galva? Slikta dūša? Temperatūra?”- mamma uztraucās, jo es nebiju no tām, kuras bieži slimo.
„Viss,”- es centos nepārtraukt savu vienmērīgo elpošanu.
„Ārstu izsaukt?”- mammas balsī varēja dzirdēt paniku- „attaisi durvis, mīļa.”
Es pastiepu kājas uz priekšu un gribēju celties, bet tas bija tik grūti, tāpēc es vienkārši pierāpoju pie durvīm un atslēdzu vaļā.
Mamma ienāca iekšā un es atspiedos pret durvīm, lēna ieelpa- lēna izelpa, lēna ieelpa- lēna izelpa.
Viņa pataustīja manu pieri- „ Njā, temperatūra tev noteikti ir.”
„Vēders sāp?”- viņa jautāja.
„Man liekas,”- ieelpa- „ka es tūlīt izvemšos”.
„Galva arī sāp, vai ne?”
Es pamāju ar galvu. Viņa izgāja no vannasistabas, laikam jau tāpēc, lai piezvanītu ārstam. Man liekas, ka es aizmigu turpat pie durvīm, man bija tik karsti, es pa pusmiegu novilku savu jaku, kas man bija virsū joprojām no vakardienas.
Renāte ienāca iekšā, lai apjautātos, kā man ir, bet es viņai neko nevarēju atbildēt, jo mana galvā griezās un es neko nevarēju saprast, te Renāte bija, te viņas vairāk nebija, te es dzirdēju mammas balsi, bet tad neko vairāk, kā klusumu.
Es mēģināju elpot, bet prātā atausa domas par Mārci, es pasmaidīju vāju smaidu- kāpēc viņa nav man blakus, es tik ļoti gribētu, lai viņš mani apskauj un pasaka, ka viss būs labi.
Es atkal iemigu, es dzirdēju soļus.
„Kā jūties, Emma?”
„Hm..”- viss, kas nāca ārā no manis, mans skatiens miglojās, es nevarēju saprast, kas runā ar mani.
„Man jāpaklausās, kā viņa elpo. Varēsi pagriezties?”- es sapratu, ka tā ir mana ārste, kura man mēģināja palīdzēt, viņa mani maigi pagrieza.
„Tagad dziļi ieelpo,”- es mēģināju, bet man uzreiz palika slikti.
Dzirdēju, kā mamma skaidro, kas ar mani īsti noticis, bet es lielāko daļu vispār nedzirdēju.
„Elpo, Emma, elpo, viss būs labi,”- man likās, ka es sev blakus dzirdu Mārci.
Es centos elpot, es centos.
„Vai vari piecelties?”- ārste jautāja.
Mārča balss, kas skanēja man galvā teica, lai es mēģinot. Es mēģināju, ar pirmo reizi nesanāca, ar otro arī nē. Bet trešajā reizē, pieturoties pie durvīm un skapīša, kas bija blakus, man sanāca piecelties.
Es stāvēju ar vārgām kājām, es centos elpot.
„Kā tagad jūties?”- ārste turpināja taujāt.
Es pacēlu galvu, ieraudzīju viņu pilnībā.
„Slikti..”- es pateicu un nokritu bezsamaņā uz vannasistabas grīdas...
