Ap 18 aizgāju mājās, mamma sēdēja un skatījās ar Renāti televizoru.
„Čau, mammu,”- es sveicināju, tagad es jutos tik lieliski.
„Hei, atkal paliki pie Marijas?”- viņai nemaz nebija jājautā, jo viņa lieliski zina, ka es tur palieku tikpat bieži, cik šeit.
„Jā, vakarā bijām nogurušas, tāpēc palikām pie viņas. Es ceru, ka tu nedusmojies,”- es skatījos un domāju, ka viņa nemaz neizskatās dusmīga.”
„Es nē, bet tētis gan nav diezko priecīgs, ka tu nepaziņo, kur tu naktīs paliec”.
Noriju siekalas- „Gan jau ar viņu parunāšos, es negribu, lai jūs par mani uztraucaties”.
„Viss kārtībā, aizej paēd,”- es darīju, kā viņa lika.
Es aizgāju uz virtuvi - paņēmu kolas bundžiņu no ledusskapja un uzliku sev porciju sautējumu, ko mammas bija uztaisījusi pusdienās, uzsildīju un devos uz savu istabu.
Ieslēdzu savu portatīvo, lai paskatītos, vai kaut kas uz rītdienu ir uzdots. Diemžēl bija gan, es paņēmu matemātikas grāmatu, parasti es kaut ko saprotu, bet šis vakars nebija no tiem, lai es kaut ko cītīgi domātu. Es sāku justies slikti, Mārcis taču ir tik labs puisis, viņš mani paglāba no direktores, bet es viņam šādies atmaksāju- man par sevi kļuva kauns, un ko gan Marija tagad domā par mani, es taču esmu viņas draudzene jau vairākus gadus..
Būs vien jāpiezvana Marijai-„Čau, viss kārtībā?”
„Jā, jā. Es tikai nesaprotu..”- viņa iesāka.
„.. nekas, es rīt tev visu izstāstīšu, negribu, lai tu uz manis dusmojies,”- noteicu un beidzu sarunu. Es negribēju visu skaidrot pa telefonu, jo šeit varētu būt dzirdīgās ausis, piemēram, Renātes ausis, kas vienmēr dzird vairāk, nekā vajadzētu.
Es ieslēdzu mūziku, man ļoti nāca miegs. Un drīz vien es iemigu dziļā miegā.
Naktī bija krusa, jo kaut kas smagi sitās pret mājas sienām, daži krusas gabali pat iekrita iekšā, bet negribējās taisīt logu ciet, jo man bija ļoti labi gulēt starp siltajām sedziņām.
Un atkal aizmigu uz īsu brītiņu līdz man pašai trāpīja krusas gabals, tas sāpēja, es paņēmu krusas gabalu rokā un sapratu, ka tas ir pārāk liels un ciets, un nav nemaz tik auksts. Es atvēru acis un redzēju, ka tā nemaz nav krusa, bet gan akmens gabaliņš. Pa logu lidoja vēl viens, es ātri izrāpos no gultas un pieskrēju pie loga.
Man sejā parādījās smaids, tur stāvēja Mārcis, viņš man trāpīja ar vienu no akmentiņiem pa seju.
„Mārci, tu taču esi maniaks,”- es smējos, bet jutu, ka varētu būt zilums. Es vairs nejutos uz viņa dusmīga, es jutos priecīga, ka viņš ir šeit.
„Lūdzu, lūdzu piedot, es tā negribēju,”- Mārča balsī varēja just nožēlu.
„Pagaidi, es tūlīt noiešu lejā,”- es ātri noskrēju lejā, uzvilku džemperi un kurpes.
Izskrēju ārā no mājās, un tur viņš stāvēja, es uzreiz skrēju viņam pretī, es apskāvu viņu, jo negribēju, lai viņš būtu dusmīgs, tāpēc, ceru, ka viņš to sapratīs.
Es atlaidu rokas, viņš savējās, mēs skatījāmies viens uz otru.
„Gribi pastaigāties?”- viņš jautāja.
„Jā,”- es būtu gatava ar viņu iet jebkurā brīdī un laikā ārā.
Mēs pagājām gabaliņu uz priekšu laternu gaismā.
„Piedot man par šodienu, es zināju, ka jūs nāksiet, bet es biju dusmīga, ka man Marija nepateici par tevi.”- es atzinos.
„Ja godīgi, tad tā bija mana vaina, jo es pats gribēju nākt un satikt tevi, es domāju, ka nav godīgi pret tevi izturēties tā, kā es izturējos ballītes beigās.”
„Ak, kviti?”- es viņam sniedzu savu roku.
„Kviti,”- viņš noteica un pastiepa pretī savu roku, sarokojāmies un sākām smieties bez iemesla, es tiešām jutos priecīga, ka viss ir labi.
Mēs nogriezāmies un devāmies uz parku, lapas bija tik skaistas, kad tās krita un atspīdēja laternu gaismā, es tā varētu skatīties visu laiku.
„Man liekas, ka es esmu pārāk romantisks,”- viņš vienkārši noteica, es iespurdzos.
„Nopietni, redzi lapas, kas krīt lejā? Man liekas, ka es varētu skatīties uz tām mūžīgi,”- viņš noteica.
