„Gatava?”- es viņai uzsmaidīju.
„Jā,”- viņa izskatījās piesarkusi.
„Es arī varu ieiet sevi sakopt?”- es jautāju, un sajutos tiešām ļauna.
„Protams, tikai tur ir mazliet slapjš, esi biju dušā”.
„Jā, labi.”
Iegāju iekšā, drīzāk jau būtu jāsaka, ka nevis mazliet slapjš, bet šeit riktīgi pludoja, smaržoja pēc lielas smaržu devas, uz plauktiņa stāvēja skropstu tušas, ēnas, pūderis.. Es pasmaidīju, Marijai jau vienmēr vajag izskatīties ideāli.
Es paskatījos uz sevi spogulī- es neteiktu, ka izskatītos īpaši pievilcīgi, jo zem acīm varēja redzēt tumšus lokus, es apsēdos uz vannas malas un aizvēru acis. Tikko biju aizvērusi, tā pie durvīm noskanēja zvans.
Dzirdēju ātrus soļus, kuru steidzās uz durvju pusi. Marija atvēra un viesi ienāca iekšā, es centos cītīgi klausīties, vai tur tiešām ir Mārcis, bet tad es dzirdēju viņa balsi- es nespētu nokļūdīties- tas bija viņš.
Labi- es nodomāju pie sevis. Saņemies, viss būs labi.
Marija pieklauvēja pie durvīm- „Tu esi gatava? Viņš jau atnāca.”
Mazā, sīkā mele, es atkal paskatījos uz savu spoguļattēlu- „Jā, tūlīt jau nākšu,”- es noteicu samtainā balsī.
Dzirdēju viņu aizejam. Es nesteidzos, man nebija iemesla. Es vispirms nomazgājos pati, tad arī seju, zobus, sakrāsojos, bija pagājusi pusstunda, un Marija jau bija nākusi vairākas reizes un klauvēties. –„Jā, esmu jau gatava.”- es viņai vienmēr atteicu.
Es neesmu ļauna, bet taisnīga- es mēģināju sev iestāstīt.
Pie durvīm noskanēja otrais zvans, es uzreiz izskrēju ārā no vannasistabas, pieskrēju pie durvīm un atvēru tās, Denijs smaidīgs stāvēja pretī.
„Sveika,”- viņš nāca iekšā un noskūpstīja mani maigi uz vaiga, man skudriņas pārskrēja pāri.
„Sveiks, mēs tevi jau gaidām,”- es smaidīju pretī.
Pie durvīm piegājusi bija arī Marija, kura nesaprašanā skatījās uz mani un Deniju.
„Es domāju, ka tu neiebildīsi, ka es uzaicināšu arī Deniju,”- es skatījos viņai tieši acīs.
„Es nedomāju, ka šī būtu laba doma,”- viņa caur zobiem izteica un zīmīgi skatījās uz manis, bet es tēloju, ka neko nesaprastu.
„Ko tu tur runā, Marija? Tas ir tikai Denijs,”- es paņēmu Deniju aiz rokas un vilku iekšā.
„Ja es neesmu gaidīts, tad es varu iet arī prom,”- viņš noteica.
„Nē, nē, viss kārtībā,”- es noteicu un parādīju, kur var pakārt jaku.
„Emma, lūdzu, labāk nevajag, es negribu, lai viņš ir šeit”.
„Labi, tad es eju prom,”- viņš paņēma jaku un grasījās iet prom.
„Pagaidi,”- es viņam teicu.
Es ātri ieskrēju virtuvē, kur sēdēja Mārcis un Matīss- „Sveiki, puiši”.
„Hei,”- viņi abi skatījās uz manis, es paņēmu jaku.
„Atā, puiši”.
Es izskrēju no istabas, aizgāju pie Denija un Marijas.
„Atā, Marija,”- es noteicu un izgājām ārā ar Deniju.
„Vai esi droša?”- viņš man jautāja, kad bijām izgājuši ārā.
„Pilnībā,”- es pieliecos, lai viņu noskūpstītu, es saņēmu cieši viņa roku un mēs devamies uz priekšu.
Mēs pastaigājāmies kādu stundu, kad Denijam bija jāiet strādāt, pa to laiku Marija man bija zvanījusi vairākas reizes, bet es biju izslēgusi telefonu- es vēlāk viņai piezvanīšu un viss būs kārtībā, es jau nedomāju dusmoties uz viņas visu mūžu, tikai mazliet, lai viņa nākošreiz neko tādu nedaru bez manis informēšanas.
Bet vismaz ir arī kāds labums no šī- es esmu kopā ar Deniju.
pieļauju,ka tā tāda maza kļūdiņa...varbūt ne?