Es jutos apjukusi, es noteikti esmu dzirdējusi šo balsi- „Ar ko es runāju?”
„Ar tavu lielāko murgu, ja tu tūlīt pat neatsies no Denija. Saprati?”
„Kā vēlies..”- es nometu klausuli.
Es sapratu, ka zvanītāja noteikti bija pārsteigta par manu atbildi, bet bija agrs rīts, un es negribēju, lai kāds man sabojā šo dienu, tikai savu iegribu dēļ. Pēkšņi pamanīju Marijas skatienu, viņa laikam bija piecēlusies no manas balss.
„Kas zvanīja?”- viņa vienaldzīgi prasīja.
„Ai, kaut kāda meitene, kas sola nepatikšanas, ja nepārstāšu būt kopā ar Deniju.”
Marija atpleta savas lielās, zilās acis plaši vaļā- „Ko??”
„Ai, ejam gulēt, mani vispār neinteresē, kas notiek,”- pateicu tieši to, ko domāju.
Mēs turpinājām gulēt, uzreiz arī aizmigu, bet sapnī redzēju, kā man pretī nāk cilvēks garā, melnā apmetnī un ar masku, sakot, lai ejot prom un neatgriežoties. Nezinu, kāpēc, bet bail man nebija. Es tā arī pateicu svešajam cilvēkam apmetnī. Viņš pacēla roku augstu gaisā un kapuce nokrita, bet tur nebija meitenes.. bet gan Mārcis.
Es piecēlos ātri gultā sēdus, mēģinādama saprast sapni, jo vairāk es domāju, jo mazāk spēju atcerēties no sapņa. Tagad es sāku uztraukties, kāpēc gan kādam vispār vajadzētu uztraukties par to, kas notiek starp mani un citiem, vai tad cilvēkiem vairāk nav savas dzīves?
Paskatījos apkārt, bet Mariju nekur neredzēju, gan jau, ka ēd brokastis vai arī pusdienas, varētu būt gan tā, gan tā, jo ārā pārmaiņas pēc spīdēja diezgan spilgta saule. Izkāpu no gultas, uzvilku mīkstās zaķīšu čības un jaku.
Izgāju no istabas un iegāju virtuvē, kur jau pie galda sēdēja Marija un viņas mamma, un kaut ko baigi cītīgi apsprieda, viņas abas pievērsās man.
„Hey, kā gulēji?”- jautāja Marijas mamma. Viņas balsī vienmēr varēja just siltumu, man viņa bija vienmēr patikusi viņas laipnā smaida dēļ.
„Sveiki, jūtos beidzot izgulējusies,”- es pasmaidīju mazliet mākslīgu smaidu.
„Gribēsi tēju vai kafiju?”
„Tēju, bet es pati sataisīšu,”- šeit es dzīvoju tik pat bieži, cik savās mājās, tāpēc es zināju, kur kas atrodas.
Paņēmu tējkannu un lēju ūdeni iekšā. Viņas turpināju sarunu, ko bija iesākušas pirms manas ienākšanas.
„Bet man labāk jau patīk Mārcis,”- Marija droši runāja.
„Emm, par ko jūs vispār runājat,”- es jau tā domāju, ka viņas apspriež mani.
„Tevi, protams,”- Marija it kā loģiski atcirta.
„Tu gribi teikt, ka tev patīk Denijs labāk?”- Marijas mamma gribēja zināt- „Kas? Mammām tādas lietas ir jāzina..”
Man patika, ka Marijas mammas uzskatīja mani par savu meitu, un viņa diezgan bieži palīdzēja mums dažādos puišu jautājumos, jo viņa bija šķīrusies un pati meklēja sev puisi, un viņai tas arī izdevās diezgan bieži, un ne jau tie sliktākie varianti viņai gadījās.
„Jā, es Deniju pazīstu labāk un viņš ir arī mīļš un jauks,”- es mēģināju viņu aizstāvēt.
„Pēc Marijas apraksta, kā viņš izskatās, var spriest tikai to, ka tas viss labi nebeigsies. Ticiet man, viņš ir sliktais puisis, ar tiem nav grūti tikt galā, protams, ja nav īpašu paņēmienu,”- mums bija skaidrs, ka viņai noteikti tādi ir.
Marija nopūtās- „Ak, mammu.”
„Labi, es ļaušu jums turpināt, man pēc dažām minūtēm sāksies jogas nodarbība,”- viņa paņēma savu sporta somu, uzlika to uz plecu, nobučoja mani un Mariju un nozuda mūsu skatieniem.
„Starp citu, šodien atnāks ciemos Matīss, ja tev nav iebildumu.”
„Nē, viss kārtībā,”- kā gan es varētu viņai to aizliegt, ja es ļoti labi zinu, cik ļoti viņai patīk Matīss.
„Labi, jo es jau ar viņu sarunāju,”- viņa piesarkusi noteica, manis tas nemaz nepārsteidza.
„Nu tad ej taisīties, es šaubos, vai viņam patīk meitenes, kuru mutes ir notašķītas ar kaut ko brūnu,”- es iesmējos, lieliski zinot, cik ļoti viņai garšo šokolādes krēms.
Viņa priecīgi aizskrēja uz vannasistabu. Noskanēja īsziņas signāls, bet tas nebija man, jo man ir pavisam citādāks, tas bija Marijas telefons
Tā kā mēs ar Mariju bijām draduzenes jau ilgu laiku, tad es bez kautrēšanās paņēmu viņas telefonu, lai izlasītu sms. Tā bija no Matīsa. Es mazliet padomāju, vai būtu labi, ja es lasītu viņas privātās sms, bet tad izdomāju, ka nekas slikts taču nevar notikt.
Es izlasīju sms, es nezināju, ko teikt. Es biju nesaprašanā, es nespēju noticēt, ka Marija tiešām tā izdarījusi bez manas atļaujas. Es sajutos tik stulbi, es aizgāju uz istabu, lai saģērbtos, sakārtoju ātri matus.
Marijas vēl nebija- tas labi. Es vēlreiz pārlasīju sms- hey, drīz būsim. Paņēmu līdzi arī Mārci, kā tu teici, tikai nelaid viņu prom, lai viņiem abiem pārsteigums.
Šeit arī tev būs pārsteigums- es paņēmu savu telefonu un uzspiedu Denija numuru, viņš ātri arī pācēla- čau! Vari atnākt tagad ciemos, es esmu pie Marijas.
„Jā, būšu pēc 10 minūtēm,”- viņš noteica un es noliku telefona, no dušas iznāca Marija.
