local-stats-pixel fb-conv-api

Acīm ciet. 16. daļa.5

84 0

Skūpsts ieilga. Bet tad man aptrūkās elpa un es atrāvu savas lūpas no viņējām, es jutos apreibusi, es jutos tik labi, es pat nezinu, vai kādreiz es esmu tā jutusies. Es iesmējos, jo kaut ko atcerējos.

„Kāpēc tu smejies?”- viņš bija noraizējies.

„Tagad es saprotu, kāpēc tu teici, ka tevi sauc par mīlas dievu,”- es sāku smieties, jo tagad es to lieliski saprotu.

Viņš joprojām stāvēja mani apķēris, kad pa durvīm kāds skaļi izskrēja ārā un spilgti acīs iespīdēja gaisma.

„Eu, ātri, visi prom, policija atbrauca,”- teica kāds puisis, kurš ātri skrēja lejā, viņam pakaļ skrēja meitene.

Mēs abi apstulbām, pirmā ideja, kas ienāca man prātā bija, ka man ir jādabū Marija un droši jātiek mājās. Bet Marija jau skrēja ārā pa durvīm, rokās viņai bija mana jaka.

Viņa pieskrēja pie manis- „Emma, ātrāk, mums jātiek prom.”

Tagad kāpņu telpā bija izskrējis arī Mārcis ar Matīsu. Pēkšņi sajutos mazliet savādi, es paskatījos uz Deniju, kurš joprojām bija mani cieši piespiedis pie sienas.

„Ejam,”- viņš paņēma mani aiz rokas un vilka ārā.

Tieši aiz manis bija arī citi, bet mēs netikām ārā pa durvīm, jo tur jau stāvēja policija.

„Bļāviens,”- Matīss lamājās.

„Visi atpakaļ uz dzīvokli,”- kāds no policijas vīriem norādīja.

Visi lēnām gāja augšup. Es satraucos, man taču nav 18 gadu, bet es esmu dzērusi. Nebūs labi, ja mani vecāki uzzinās, tad es nekad mūžā nevarēšu nekur iet un man vajadzēs būt viņu verdzenei uz mūžu. Marija noteikti domāju to pašu, jo viņa saņēma manu otru roku un cieši saspieda, es paspieda pretī, jo mēs pašlaik bijām vienādās situācijās.

Mēs visi iegājām iekšā. Policija aizvēra durvis un pārlaida skatienu pār mums visiem.

„ Jūsu kaimiņi sūdzas par to, ka šeit notiek skaļa uzdzīvošana. Dzērāt?”- viņš paskatījās uz pudelēm, kas stāvēja uz galda.

”Mazliet, man palika 18 gadu, visiem šeit ir 18, tā kā viss kārtībā,”- Emīls centās melot.

„Nu tad jau mēs varam pārbaudīt dokumentus, ja viss būs kārtībā, tad mēs iesim prom,”- noteica.

Es paskatījos uz Deniju, viņš arī izskatījās uztraucies, ne jau par sevi, jo viņam jau ir 18, bet par mani.

„Nav nekādas vajadzības, viss kārtībā,”- Denijs centās palīdzēt.

„Dokumentus, lūdzu,”- viņš pienāca viņam klāt un paprasīja.

Viņš izņēma pasi, policists paskatījās. „Ar šo viss kārtībā”.

„Jūsu dokumentus, meitenīt,”- viņš skatījās uz mani. Es noriju siekalas, Marija šausmīgi spieda manu roku. Denijs arī. Es paskatījos uz policistu, viņš noteikti zināja atbildi, viņš smaidīja ļaunu smaidu, es noliecu galvu.

Es jutos, kā man riešas acīs asaras.

„Man nav 18 gadu,”- es klusi noteicu.

„Tā, tā, pirmais..”- viņš teica mazliet pasmīnot.

Pēkšņi pie manis pienāca Mārcis. „Vai varam parunāt?”- viņš policistiem jautāja.

„Īsu brīdi”.

Viņi pagāja maliņā un sāka runāties, es gribēju zināt, ko viņi saka, bet viņi runāja pārāk klusi. Mana sirds sitās tik ātri, es biju pārāk uztraukusies.

Beidzot viņi pienāca. „Viss kārtībā, piedodiet par traucējumu.”

Es biju pārsteigta un visi pārējie istabā arī.

Policisti aizgāja un aizstaisīja durvis, mums visiem bija mutes vaļā, kad aizgāja policija, mūsu acis pievērsās Mārcim, Mārcis uzmetu man skatienu un izgāja ārā no istabas.

84 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Kad būs turpinājums?

4 0 atbildēt

Šis stāsts tiešām ir labs un ļoti kvalitatīvs. 

3 0 atbildēt

👍

0 0 atbildēt