Biju ļoti aizņemta, bet beidzot uzrakstīju, drīzumā gaidiet nākošo daļu! :))
„Vēl vienu?”- Denijs jautāja.
„Nē, paldies, būs pagaidām labi,”- es tiešām tā domāju un gāju meklēt vietu, kur apsēsties.
Mūzika tika pagriezta skaļāk, daži sāka dejot. Denijs bija aizrunājies ar vienu no ciemiņiem, bet Mārci nekur neredzēju, tāpat kā Matīsu un Mariju.
Es tur sēdēju kādas 10 minūtes tāpat vien skatīdamās apkārt, pētīdama cilvēkus un domājot, kur gan palika Marija. Bet drīz man vien tas apnika, tāpēc izdomāju aiziet pie Emīla, kurš viens pats tagad stāvēja un skatījās ārā pa logu.
„Čau, kā dāvana?”- jautāju.
„Super, vismaz būs ko darīt brīvajā laikā,”- viņš jokoja, vismaz es tā domāju. „Zini, tu sāpināsi Mārci, ja būsi kopā ar Deniju.”
„Kas tad atkal?”
„Atkal?”
„Man Mārča brālis kaut ko līdzīgu stāstīja. Kas par lietu?”
„Es nezinu, vai varu tev stāstīt..”- viņš noteica un novērsās no manis.
„Nedomāju, ka tā būtu laba doma,”- bija parādījies Mārcis, kas mani maigi apņēma ap vidukli. Es satrūkos.
„Nāc, ieņemsim labākās vietas, Matīss tūlīt sāks spēlēt.”- viņš man ausī čukstēja.
Mēs apsēdāmies un gaidījām, kad atnāca Matīss kopā ar Mariju- viņi jau bija sadevušies rokās. Es paskatījos uz viņu, viņa arī skatījās uz manis, mēs sasmaidījāmies. Blakus man atnāca apsēsties Denijs. Viņš mazliet nopētīju Mārci, tad uzmetu man acu skatienu, izbāza mēli, es iesmējos- viņš taču ir tik ļoti piemīlīgs, bet tad viņš pievērsās Matīsam, kurš jau skandināja ģitāra stīgas.
„Khem, dziesma veltīta Emīlam,”- viņš pasmaidīja.
Emīls pienāca tuvāk.
„Viņš ir šeit un zina ko dara, viņam aliņš rokā un smaids sejā, jo šodien viņam gadi 18 paliek, tāpēc glāzes augstāk celiet!”- viņš sāka dziedāt diezgan ātrā ritmā, vēl piespēlējot ģitāru, meldiņš bija diezgan lipīgs, tāpēc drīz jau vien visi sāka sist līdzi plaukstas.
Mārcis piecēlās kājās, un, man neko neprasot, paņēma mani aiz rokas un aizvilka uz priekšu. Aplika man rokas ap vidukli, pievilka tuvu, tuvu klāt, un mēs sākām dejot. Visi skatījās uz mums, bet man bija vienalga, man bija tik labi.
Viņš mani grieza un atlieca, man liekas, ka mēs izskatījās diezgan smieklīgi, jo abi bijām diezgan daudz iedzēruši un līgojāmies, es smējos, viņš smaidīja pretī, tikmēr mums jau bija pievienojušies citi pāri, kuri dejoja līdzīgi mums.
Visiem bija jautri, bet tad es pamanīju Deniju. Denijs nedejoja, viņš nesmaidīja. Viņš nokāra galva, un devās uz istabu durvju pusi, viņš dusmīgi stūma prom cilvēkus, kas viņam bija ceļā. Es atlaidu Mārci, man bija jātiek pie Denija.
Kamēr es tiku cauri pūlim, tikmēr jau Denijs bija izgājis ārā pa dzīvokļa durvīm. Es ātri uzvilku kurpes un skrēju ārā pa durvīm. Bet tur viss bija tumšs, neko nevarēja redzēt, laikam bija kaut kas sabojājies, jo nevienā stāvā nedega gaisma.
Es dzirdēju soļus, tāpēc es arī devos lejā, turoties pie sienas.
„Denij?”- es cerēju, ka viņš atsauksies.
Nekā.
„Denij, lūdzu, pagaidi,”- es lūdzos. Es viņam jau pa šo laiku biju pieķērusies, tāpēc negribēju, lai viss beidzas tieši šādi.
„Kāpēc viņš?”- es dzirdēju balsi netālu no sevis, bet neko neredzēju.
„Denij.. Tas nav nekas tāds.”
„Jā, kā tad, viņš parasti nedejo ar meitenēm, kuras viņam nepatīk.”
„Kas viņā tāds ir?”- tagad jau balss kļuva skaļāka, viņš tuvojās.
Man palika bail.
Pēkšņi viņš mani piespieda pie sienas- tas bija negaidīti, bet man patika. Es jutu viņa elpu, viņš bija tik tuvu. Es sajutu elpu uz sava kakla. Tad jau uz zoda un tad ar savām lūpām es varēju ieelpot viņa elpu.
Viņa lūpas knapi pieskārās manējām. Es sajutos tik labi, viņam bija maigas lūpas, bet es gribēju, lai viņš mani noskūpsta. Es pati pieliecos viņam tuvāk un noskūpstīju viņu, bet tas bija ātrs skūpsts, ja to pat varētu nosaukt par skūpstu.
Bija klusums, bet tad es sajutu, kā viņš mani spēcīgi apņem un atkal piespiež pie sienas, viņš sāka mani skūpstīt, es nepretojos. Šis noteikti ir labākais skūpsts manā dzīvē.
