Es šādi varu turpināt ilgi rakstīt, ja kas. Tāpēc, izsakiet viedokli! :) http://www.spoki.lv/literatura/Acim-ciet-11-dala/580764
Es stāvēju ar pavērtu muti. Viņa tiešām kāps pie tā milzeņa??
„Emma, kur tu kavējies?”- Marija jau bija iekārtojusies aizmugurējā sēdeklī un sauca mani.
Es piegāju pie mašīnas, bet nekāpu iekšā- „Vai tu esi droša, ka varam viņam uzticēties, varbūt viņš ir kaut kāds maniaks.”- centos runāt klusi.
Dzirdēju viņu sākam smieties- „Vai tad es tiešām izskatos pēc maniaka?”- Viņš tomēr dzirdēja to, ko es teicu. Noriju siekalas.
„Nemaz, tu pazīsti Mārci, vai ne?”- Marija jutās pārliecināta.
„Jā, viņš ir mans jaunākais brālis. Viņš teica, lai es atbraucot pakaļ divām meitenēm, kurām jāizpērk grēki.”- viņš smaidīja.
„Nu, re, nāc, sēdi man blakus,”- viņa vilka mani aiz rokas.
„Labi, labi, bet es gribu sēdēt priekšā,”- es noteicu un aizgāju sēdēt priekšā blakus svešajam vīrietim, kas izskatījās mazliet pārsteigts.
„Kā vēlies, sirsniņ,”- viņš noteica, un riepas atkal sāka kaukt un mēs nežēlīga ātrumā sākām braukt uz priekšu, mēs nogriezāmies pa labi. Mēs braucām aptuveni kādas 10 minūtes, līdz viņš piestāja pie kādas daudzdzīvokļu mājas.
„Esam klāt, tagad man būs tikai jūs jāpavada un mans darbs būs galā”.
Mēs izkāpām un priekšā jau stāvēja Denijs. Viņš izskatījās seksīgs. Tik tiešām- džinsi, melns krekls un virsū džinsu jaka. Es nespēju novērsties un Denijs to pamanīja- „Tu arī labi izskaties.”- Es nosarku, viņš pienāca klāt un apķēra mani ap vidukli. – „Ko tik vēlu? Mēs visi jau jūs gaidām”.
„Mums sanāca sarežģījumi,”- paskatījos uz Mārča brāli.
„Hei, Deni, aizvedīsi Mariju, mēs tūlīt ar Emmu atrisināsim dažus sarežģījumus, mēs drīz būsim- mums jāparunā.”- viņš nolaizīja lūpas un skatījās uz manis.
Es paskatījos uz viņu ar lielām acīm- ko gan viņš varētu gribēt no manis?
„Nu ok, tikai uzmanīgi, es viņu gribētu dabūt atpakaļ,”- viņš negribīgi atlaida mani.
Denijs ar Mariju aizgāja. Marija nesaprašanā paskatījās uz manis. Es pazinu šo skatienu, tas nozīmēja- tu man vēlāk izstāstīsi visu- obligāti.
Mēs redzējām, kā Denijs attaisa durvis un viņi ieiet abi iekšā.
„Nu, kas noticis?”- es jautāju pagriezusies tagad pret viņu.
„Par tevi un Deniju”- viņš noteica- „Es redzu, kā viņš skatās uz tevis”.
„Kas tur slikts?”- es nesapratu.
„Man liekas, ka Mārcis tev piestāvētu labāk.”
„Es gan neesmu par to tik ļoti pārliecināta”.
„Kas vainas Mārcim?”- viņš nevainīgi noprasīja.
„Mārcim? Nekas”.
„Nu tad jau tu vari draudzēties ar viņu”.
„Kāds sakars vispār”?- es nekad mūžā neesmu jutusies tik apmulsusi.
Viņš paskatījās man aiz muguras. Es arī pagriezos, tur tikko no kāpņu telpas bija iznācis Mārcis un nāca ātri šurp.
