Kāds pieklauvēja pie vannasistabas durvīm, mēs abas salēcāmies, prātā nāca dažādas ainas no šausmu filmām.
„Eu, meitenes, jūs vēl ilgi, te kāds gaida rindā,”- dizrdēju tēta balsi, mēs abas nopūtāmies.
Atvēru durvis- „Viss tavā rīcībā”.
„Ak, Dievs, ko jūs lietojāt, smaržo tik...”- tētis pamanīja mūsu skatienus- „ .. tik labi”.
„Paldies, tēti,”- mēs aizgājām uz manu istabu.
Uzvilku savu pelēko ādas jaku, pulkstenis bija jau 21.45.
„Mums nāksies iet ātri”- Marija teica, jo līdz vecajai pieturai ir vismaz 20 minūtes.
Es uzvilku baltās baletkurpītes, bet Marija papēdenes, viņai piestāvēja, jo viņa pēc auguma bija mazāka, tagad mēs vismaz bijām viena auguma.
„Gatava?”- iemetu pēdējo skatienu spogulī. –„ Ejam”- es jutos pārāk priecīga.
Mēs izgājām no mājām un jutāmies pārliecinātas par sevi, Marija bija tik priecīga, ka viņai bija grūti nostāvēt kājās ar savām augstpapēžu kurpēm. Mēs gājām un smējāmies, pretī nāca kāds bariņš puišu, kuri mums uzsvilpa. Mēs atkal smējāmies.
„Ja nepatiksim Mārcim un Matīsam, tad varēsim nākt pie šiem,”- Marija man čukstēja ausī.
Varējām jau sasktatīt veco pieturu, bet neizskatījās, ka tur kāds ir. Es paskatījos pukstenī, un secināju, ka ir jau 10 pāri norunātajam laikam.
„Tu taču nedomā, ka viņi nodomāja, ka mēs viņus piešmaucām un viņi aizgāja prom?”- es biju mazliet panikā.
„Varbūt viņi mūs paši piemānīja?”- arī Marija neizklausījās diezko priecīga.
„Varbūt viņi kavē?”- es būtu gatava ticēt kaut kam citam.
Mēs tagad jau bijām pienakušas pavisam klāt- neviena šeit nebija.
Man sariesās acīs asaras, mēs tik ilgi taisījāmies, un visu pagājušo nakti es biju domājusi par šo momentu, bet tagad vienkārši nekā.
„Tev jau nav viņu numuru, vai ne?”- Marija skatījās uz mani.
„Nē, diemžēl es par to neiedomājos”.
Pēkšņi no mugurpuses atskanēja riepu kaukšana, mēs pagriezāmies un redzējām, kā melns BMW brauc tieši mums virsū. Es iedomājos par jauniešiem, kuri pārdzer jēgu un brauc pie stūres- tieši šādi tas varētu notikt.
Mēs paskrējām malā.
„Kretīns!”- Marija nokliedza, kad mašīna nobrauca garām- „vājprātīgais!!”- viņa kļuva dusmīga.
Pēkšņi mašīna sāka bremzēt un braukt atpakaļgaitā- Marija satrūkās.
„Eu, tev nevajadzēja tā teikt, ja viņi mūs nogalinās..”- es nervozēju.
Mašīna neatbrauca līdz galam, bet apstājās koku ēnā, motors beidza rūkt un no mašīnas izkāpa vīrietis ar spēcīgu miesasbūvi, viņš mums tuvojās.
Mēs sākām kāpties atpakaļ- „Ja nu kas, tad skriesim prom un sauksim palīdzību”- es runāju tā, lai svešais vīrietis nesadzirdētu.
„Hei, meitenes,”- vīrietis sauca un māja ar roku.
„Man ir bail,”- vaidēja Marija.
„Hei, meitenes, es tā negribēju, man netīšām sanāca,”- teica vīrietis, kurš iznāca ārā un mēs laternu gaismā varējām saskatīt viņa seju. Es viņu nepazinu.
„Jā, jā- viss kārtībā,”- cerēju, ka vīrietis ies prom, jo viņšizskatījās biedējošs- „Jūs gadījumā neesat Emma un Marija?
Mēs piekrītoši pamājām ar galvām. Es izskatījos pārsteigta.
„Mārcis man lika atbraukt jums pakaļ,”- viņš teica.
„Braucam???"- viņš jautāja un skatījās uz mums un smaidīja. Mēs vienkārši nezinājām, ko darīt.
Marija jau kāpa iekšā mašīnā.
