6. Nodaļa5

Heisā hopsā spoki un spocenes!

Sarakstīju 6. nodaļu!

Komentējam,komentējam!

6.Nodaļa.

Manas acis plaši atvērās.Es ieraudzīju savas istabas griestus un es pacēlu galvu.Tā nežēlīgi sāpēja.Izija stāvēja durvju arkā un runāja ar kādu pa telefonu.Izija bija pamatīgi satraukusies.Viņai trīcēja balss.Meitēns runāja ar Keilu.To varēja zināt pēc tā,ka Izija viņu bieži sauca par kaķīti,zaķīti un mīļumiņu.

Viņa bija Keilā iemīlējusies līdz ausīm.Taču Keilam patiku es.Tas bija kā Bermudu trijstūris.No tā nekad nevar izkļūt.

Elizabete pamanīja,ka esmu jau pavērusi acis un iebikstīja Izijai sānā.

-Olīvij,tu mūs tā nobiedēji.Tev viss labi? Kas notika?-Elizabete man apsēdās blakus un izprašņāja.

-Elij,neuztraucies.Tā bija lēkme.Ļoti reta lēkme.Man tāda uznāk ik pēc diviem,trijiem gadiem.Kur Keils?-es izberzēju acis un palūkojos uz Izijas un Elizabetes raižpilnajām sejām.

-Mīļumiņ,neuztraucies par Keilu.Viņš drīz būs te ar autobusu.-Izija man pienāca klāt un noglāstīja manu pieri.

-Zvanīja tava mamma.Viņa ļoti satraucās.Jautāja vai tev kaut ko nevajag.Un viņa mājās būs tikai rīt,jo tajā vietā kur viņa pašlaik uzturas ir milzīgas lietusgāzes,vētra un sniegputenis.-Izija man uzsmaidīja.

-Ko? Sniegputenis Oktobra vidū?Kaut kas neticams!Tā vieta atrodas tikai divdesmit kilometru attālumā no mums.Kā tur var būt sniegputenis?-es nožāvājos un centos piecelties sēdus.

-Nu,ko ejam pretī Keilam!-es sparigi iesaucos un piecēlos kājās.

-Eu,eu meitēn nekā nebūs,marš atpakaļ.Tev ir augsta temperatūra.-abas reizē ieteicās un iestūma mani atpakaļ gultā.Es savilku neapmierinātu grimasi.

-Elizabete aizies Keilam pretī.Vai saprati?-Izija palūkojās uz mani.

-Jā,jā.Labi.-es nomurmināju un paslēpos zem segas.Vairs es nevarēju zem segas izturēt un es noņēmu segu no galvas.Elizabete man pamāja ar roku un devās ārā no manas istabas.Pastiepu roku pretī naktsgaldiņam un paņēmu savu MP3 atskaņotāju.Uzliku austiņas un sāku klausīties diezgan sērīgu mūziku.Viss bija par sāpēm,mīlestību atkarībām.Kurš klausās šādu mūziku?Es izslēdzu atskaņotāju un noliku to uz naktsgaldiņa.Izja,acīmredzot bija aizgājusi līdzi,jo nav varējusi nociesties.Manas acis skumji palūkojās ārā pa logu.Atkal es viņu redzēju.Vilku.Viņš lūkojās uz mani.Viņā bija arī kaut ka s cilvēcisks.Kaut kas viņu pie manis piesaistīja.Nu viss.Es es eju.Eju tikties ar vilku aci pret aci.Es uzvilku mēteli un tēva lielās iešļūcenes.Kad atvēru durvis man sejā ieskrēja svaigs rudens gaiss.Tas bija patīkams.

Gāju aizvien tuvāk šajai vilkveidīgajai būtnei.Būtne arī kustējās tuvāk man.Mēs bijām bīstami tuvu.Domāju skriet prom,taču vilka siltā sajūta mani turēja.Es nebaidījos.Es tikai skatījos tikai acīš šim vientuļajam vilkam.Mana plauksta patiepās pretī vilkam.Viņš savu galvu ielika tajā.Beidzot,es sajutu vilka silto un biezo kažoku.Taču mani māca viens jautājums:Kādēļ viņš mani vajāja.Taču es viņam to nevarēju pajautāt,jo nesaņemtu atbildi.Vilki nespēj runāt.Varbūt tomēr?

Vilks pieglaudās man klāt.Viņš uzvedās kā kaķēns.No sākuma bīstamais vilks tagad ir pārvērties par maigu,pūkainu radībiņu.Dzirdēju kā noklaudz mājas durvis.Viņi ir atpakaļ.Ceru,ka Keils neruzvedīsies kā pagājušo reizi.

Viņš visu laiku uzturējās manā tuvumā un gandrīz noskūpstīja mani.

Jā,viņš ir diezgan jauks un foršs čalis,taču negribu salauzt Izijas sirdi.

Manas lūpas pieskārās vilka asajai spalvai un es viņu noglaudīju.Es ātri skrēju iekšā.Mani jau gaidīja Keils.Viņš mani pacēla gaisā un apķēra.Jutu,ka viņš ir sapratis,ka nevēlos,lai ciestu draudzene.

-Hei princesīt.-viņš mani nobučoja uz vaiga un palaida vaļā.

-Keil!Kāds prieks tevi te redzēt!Kā gāja Bali?-es jautāju un uzliku roku uz Izijas pleca.

-Nevarētu teikt,ka slikti ,taču ēdiens bija briesmīgs.-viņš nolika somas uz zemes un apķēra Iziju.Izija aiz sajūsmas smaidīja un smējās.Keils Iziju noskūpstīja.

-Ak dievs varēsiet to darīt visu dienu,bet tikai ne tagad.-Elizabete savieba seju tā,ka likās,ka viņa apēdusi pasaules trešo skābāko ēdamo lietu.Es pasmaidīju.

-Ļauj abiem baložiem papriecāties.-es pateicu un paķēru Eliju aiz rokas.

-Elizabet,man tev kas jāsaka.Tas ir ļoti svarīgi.-es biju satraukusies,ka viņa man neticēs.

-Nu? Stāsti.-Elizabete dziļi lūkojās man acīs.

-Nu...manā piemājas mežā dzīvo vilki.Viņi nav parasti vilki.Parastie kaut vai nedaudz baidās,bet šie...šie ir bezbailīgi.-mūsu starpā bija klusums.

-Visās bildēs kur esmu viena pati,vienmēr stāv vilks.Nezinu,kādēļ,taču viņš tur stāv.Liekas,ka viņš zin mani.Jau sen.Zinu,ka domāsi ka esmu sviestā,taču varu tev to vilku parādīt.-es izmisīgi lūkojos Elizbetes zilajās acīs.Viņa bija sastingusi.

-Olīvij,tev ir temperatūra.Tev derētu iet apgulties.Te nekādu vilku nav.-Elizabete man neticēja.Nācās rīkoties.Es stingri turēju Elizabetes roku un izvedu viņu ārā no mājas.Vilks vēl stāvēja mežā.

-Tagad tu man tici?-es Elizabetei teicu.Vilks mums tuvojās.Ļoti strauji tuvojās.

-Kā?Te nekad nav dzīvojuši vilki.-Elizabete izskatījās izbrīnīta un sabijusies.Viņai bija bail no vilkiem.

-Neuztraucies.Viņš tev neko nedarīs.-mana roka pielika Elizabetes plaukstu pie vilka sāna.Vilks nedaudz ierūcās.Elija salecās,taču no vilka neatlaida roku.Es pieliku savu roku pie otra sāna.Rokā sajutu ko siltu un pacēlu to.Tā bija pilna ar asinīm.Man aizrāvās elpa.Vilks stipri asiņoja.Viņš bezcerīgi lūkojās manī.Likās,ka vilks mirst.

-Elij,atnes manu sporta jaku no šūpolēm.Ātri!-es nospiedu brūci.Vilks iekunkstējās.Elizabete man pasniedza jaku.Es to uzliku uz brūces.Keils palūkojās ārā pa logu.Elizabete aizskrēja pie Izijas un Keila.Viņa aizvēra aizkarus.Nu bijām tikai es un vilks.Pēkšņi kaut kas notika.Vilks mani pagrūda malā un es nokritu.Pēc āris minūtēm atmodos.Šausmās iepletu acis.Vilks tagad bija puspārvērties cilvēks.Sāku elpot ātrāk.Atkāpos.Nokritu.Kad atkal piecēlos vilks bija pārvērties par cilvēku.Puisi.Viņš nokrita zemē.Brūce,kas asiņoja,kad viņš bija vilka veidolā nebija.Viņš izskatījās bezspēcīgs.Es pieskrēju klāt puisim un viņu piecēlu un centos aizvilkt līdz šūpolēm.

-Nē,nevajag,nē.-puisis čukstēja.

-Kas tu esi?-es jautāju un piecēlu puisi kājās.Likās,ka viņam vairs nekas nekaiš.

-Esmu Ītans.Tev nevajadzēja mani redzēt un aiztikt.Un man nevajadzēja tuvoties tev.-es lūkojos uz viņu.

-Nē,tev nevajadzēja mani vajāt.Tu es ikkatrā fotogrāfijā kur atrodos es.Tas nav normāli.Kādēļ tu to dari?-es jautāju un viņš ieslīdēja šūpolēs.

-Tava...tava vecvecvecmāmiņa Lūsija viņa vēlas lai esi drošībā.-Ītans lēni paskaidroja.

-Ko?Viņa jau ir mirusi.-es sacīju Ītanam pretī.

-Viņa nodeva mūsu senčiem vēstuli.Vilku senčiem.Viņa bija mūsu vadone.-Ītans greizi palūkojās uz mani.

-Vai tev ir kādas drēbes? Man salst.-Ītans noskurinājās.

-Labi,lai būtu.Mana tēva drēbes tev derēs.-es viņam pateicu un devos iekšā.Es aizlavījos līdz vecāku guļamistabai.Atvēru skapja durvis un paņēmu bikses,kreklu,zeķes un tēva čības.Sabāzu tās mazā maisā un devos ārā no vecāku istabas.Man priekšā stāvēja Izija.

-Kur tu tās drēbes nesīsi?-Izija lūkojās uz mani ar lielu interesi.

-Umm,tētim tās vairs nevajag,aiznesīšu tās uz miskasti.-es veikli izlocījos un gāju ārā.Ītans vēl sēdēja šūpolēs.

-Neviens nedusmosies,ja tās vilkšu?-Ītans bažīgi ierunājās un izvilka drēbes no maisa.

-Mani vecāki nav mājās un tās ir mana tēva vecās drēbes,taču viņš nekad tās nav vilcis.-es apsēdos šūpoles blakus Ītanam.

Ītans neizskatījās nekāds lielībnieks,skopulis vai kas cits.Viņā mājoja labsirdība un siltums.Sirds siltums.Man tas patika.Salīdzinot ar Semu un Keilu viņš bija daudz savādāks.Nekas,ka Semu pazinu tikai pāris stundas.Man ar to pietiek lai spriestu par cilvēku.Ītana ādas krāsa bija viegli iedegusi,acis viņam bija pelēkas.Mati bija īsi un brūni blondi.

Viņš uzvilka mana tēva kreklu un bikses.

-Tu izskaties pēc Čārlija Heima.Tikai vēl vajag cepuri un franču ūsas.-es iesmējos un roku pieliku pie mutes.

-Kas ir Čārlijs Heims?Viņš ir kāds jokdaris?-Ītans paņēma čības un uzvilka tās kājās.

-Jā,viņš iepriekš tēloja teātrī.Viņš bija mūsu ‘’komēdiju odziņa’’.Viņa dēļ mēs gājām uz teātri.Tagad viņš ir citos medību laukos.-es redzēju kā paveras durvis.Ītans aiz bailēm sastinga.Nācējs bija Keils.

-Olīvij?Kas viņš tāds?Kur tu viņu izraki?-Keils nobrīnījās.

-Keil,tas ir Ītans.Ītan,tas ir Keils.Ītans ir mans draugs.-es savam labākajam draugam stipri meloju.Ītans savilka seju neziņā.Es Ītanam piemiedzu ar aci.Šķita ka viņš saprata.

-Priecājos iepazīties Keil.-Ītans greizi uzsmaidīja un Keils uz viņu nikni palūkojās.

-Jā...es arī priecājos.-Keils samiedza acis.Likās,ka viņš tūlīt saplosīs Ītanu gabalos.Tad pa durvīm iznāca Elizabete.Viņa izbrīnīta lūkojās uz mani un Ītanu.