5 minūtes5

Ēdot pa pusei izkusušo magoņmaizīti, Linda ar mīlestību paraudzījās uz mazo māsu,- Redzi, kad tu paaugsies, tu sapratīsi, ka daudzas dzīves atziņas tu iegūsi pati, bet dažas, tikai un vienīgi klausoties mūziku,- māsa notīrīja muti, bet divus gadus jaunākā Ilze saviebās. Māsas seju saplēsa ironisks smaids un Ilze dusmīgi sarauca uzacis.- Tev jābeidz uztraukties par mazām lietām, Ilžuk, dabūsi krunkas,-

-Tās nav mazas lietas.- Ilze izgrieza krūtis un bravūrīgi atteica māsai,- Tev mugurā ir balts džemperis, ko mamma vakar ielika veļasmašīnā. Tehniski, tavas nevīžības dēļ esam zaudējuši gan ūdeni, gan ūdenī ielaiduši pulvera vielas zilaļģu attīstībai Daugavā..

Linda atmeta galvu un iesmējās. Ilzes pleci nolaidās. Dažreiz viņu kaitināja māsas vieglprātība. Dažreiz, no Lindas nāca tāds dzīvīgums, kas bija lipīgs. Māsa arī bija skaista, kā jau sešpadsmitgadniece, Ilze instinktīvi sevi salīdzināja ar māsu. Lindai bija krūtis, plakans vēders un kājas kā modelei. Viņas sarkanie mati izcēla viņas un Ilzes mantotās bālās sejas, zaļās acis un vasaras raibumiem nokaisītos vaigus. Linda prata krāsoties, un viņas smaids bija starojošs- pat cilvēki, kas redzēja Lindu smaidām, sāka smaidīt. Viņa bija īsts saulstariņš.

Sevi uzskatot par mēnesi, ko apspīd vien māsas spožums, Ilze bija diskrētāka. Viņa bija palikusi pie “Latviešu pelēkblondā” matu toņa, neizmantoja kosmētiku un smaidīja reti. Iepriekš bija smieklīgi, ka Lindas draugi neticēja, ka abas ir māsas. Ja Ilze varēja apmeklēt ik stundu un pēc skolas ieurbties ģeogrāfijas grāmatās, izslēdzot pasauli, tad Linda bija smaidīgais viesulis, kas par skolu nelikās ne zinis, kur nu vēl par okeāna piesārņojumu.

-Tieši tāpēc,- Linda noslaucīja smieklu asaras,- Mani draugi tevi mīļi sauc par “cilvēkveidīgo miega zāļu tableti”, māsiņ, tu runā par lietām, kas jauniešiem nebūtu jāzina. Tas nav interesanti. Esi atbrīvotāka,- Linda iedunkāja māsu,- Aizejam uz veikalu, nopirksi pirmo savu aliņu, tad to izdzersim Grīziņkalnā, ko saki?- māsa plati pasmaidīja.

-Ir pavasaris, maijā ir spēcīga saule,- Ilze parāvās nost,- Man šķiet, ka tu esi noķērusi saulesdūrienu,-

-Man šķiet, ka tu vienkārši baidies izlīst no savas čaulas,- Linda nolēca no betona sienas, kur abas sēdēja, un nostājās māsai priekšā,- Jo dziļi sirdī tu esi cāļa dvēsele.

-Smejies cik gribi,- Ilze sakrustoja kājas lotosa pozā, un ieinteresēti vērās māsā.- Manis pēc, esmu cālis. Tehniski un bioloģiski, tu kļūdies, jo cāļa un homo sapiens smadzeņu iz..

-Ak kungs, aizveries,- Linda palēcās un iespurdzās,- Es nevaru izturēt tavus faktus..

-Tie nav mani fakti, tie ir bio..-

-Man vienalga, visiem vienalga,- Linda panācās tuvāk Ilzei,- Es šodien ar tevi te esmu, jo es tevi mīlu, Ilžuk. Un man ir apnicis dzirdēt no draudzenēm apgalvojumus, ka, ja es nebūtu tava māsa, es pat ar tevi nedraudzētos..- Linda skumji uzmeta lūpu un pasniedzās pēc rokassomiņas, lai izņemtu pārējās bulciņas. Māsas zaļās acis izskatījās žēluma pilnas,- Es gribēju, lai tu šodien nobasto stundu, un kas notiek? Tev to atceļ. Es gribēju iet ar tevi iepirkties.. un kas notiek? Tu aizmirsi mājās maku.

-Tās ir sakritības,-

-Nav gan,- Linda noburkšķēja,- Tu vienmēr atradīsi, kā izlocīties no situācijas. Esi taču straujāka, kā mašīna. Iedomājies, tu esi vecs, sarepējis žigulis omes pagalmā “Diršos”

-Man nekad nav paticis tās vietas nosaukums,- Ilze garlaikoti piebilda un ar nagu paskrubināja kedas augumu,- Bet tavas metaforas man ir interesanti dzirdēt.

-Lai nu kā, un kā jau es teicu..- Linda atkal iesāka un uzlēca ar dibenu pa priekšu, māsai blakus,- Ja ļoti grib, no žiguļa tu vari kļūt par pašu ātrāko mašīnu, ko visi apbrīnos. Tici man.

Ilze vien mīļi pasmaidīja un nogrozīja galvu. Māsa bija tik mīlīgi pozitīvi amizanta, ka pat viņas inteliģentums to atzina kā normu.- Dažas mašīnas paliek par veciem žiguļiem un saglabā savu vērtību..

-Tu esi neciešama.,- Linda neapmierināti noteica un iekodās banānu eklērā, ko bija izmakšķerējusi no maisiņa,- Tad vismaz atrodam tev puisi

-Ko vēl ne,-

-Nu nopietni,- māsa ar pilnu muti sacīja,- Tev jau ir sešpadsmit gadu, tavā vecumā meitenes jau dzemdē, nolāpīts.- Linda turpināja klāstīt. – Puisi, kas būtu tikpat gudrs,kā tu..

-Diez zina, vai,- Ilze skeptiski noteica un ļāva matiem kā aizkaram aizkrist priekšā sejai,- Attiecības nomāc no mācībām. Bet mācības man ir visa pasaule, kā tu jau to zini..

-Nu lūdzu,- Linda nu jau lūdzās, pārspīlēti bieži mirkšķinādama acis. Pat lūpu viņa bija uzmetusi,- Tikai pamēģini parunāt ar puisi.. un viss!- Linda to pateica tik vienkārši, ka Ilze aizdomājās. Tas protams, aizturētu tik daudz baumas, ka viņa ir homoseksuāla.

Abas meitenes klusēja. Ilze nebija piekritusi, bet ierakās savās domās. Linda viņai blakus turpināja zieķēt māgā vienu smalkmaizīti pēc otras, kad strauji satvēra māsas plecu, norādot uz puisi, kas gāja lejup pa Grīziņkalna parka trepēm, metrus piecdesmit no meitenēm.- Paskat, paskat,- Linda izsaucās, raustot māsas roku,- Manuprāt, šis ir kā radīts tev.

Ilze iekoda lūpā. Cik nu varēja manīt, puisis bija gara auguma. Mugurā viņam bija flaneļa krekls, zem kura bija pavilkts vienkāršs, melns vīriešu tops, un džinsi. Mati viņam krita priekšā sejai, radot mīlīgu tēlu, bet pāri plecam karājās sarkana “Beatles” plecu soma. Viņa acis aizsedza saulesbrilles, un tas darīja meiteni nervozu.

-Nevar tā vienkārši uzrunāt svešus..- Ilze gribēja teikt, taču nepaspēja, jo pēkšņi, kad puisis tuvojās, nogrūda māsu nost no sienas tā, ka Ilze garšļaukus trāpījās uz trepēm un nobrāza rokas. viņa uzmeta māsai niknu skatienu, taču tad pamanīja, ka puisis ir pavisam tuvu.

Instinktīvi meitenes vaigi kļuva pavisam sarkani. Viņa pietēloja, ka ir sasitusies, līdz puisis bija tepat blakus. Uzmetusi tam cerīgu skatienu, viņa smagi aplauzās, kad puisis vienaldzīgi pagāja garām, norejot,- Skaties, kur ej, govs,- tekstiņu un aizčāpoja tālāk.

Abas māsas saskatījās un sāka smieties kā kutinātas.- Nosauca tevi par govi,- Linda iespurdzās, palīdzot māsai piecelties,- Nu tev ir flirtēšanas iemaņas, māsiņ

-Labāk ejam uz Ghetto Burgeri,- Ilze ierosināja, notīrot smiltis no džinsiem,- Kā mamma saka, šādas sāpes vajag apēst,-

-Ar tavu govs kuņģi?- Linda iesmējās. Ilze arī viegli iesmējās, un sāka doties lejup pa trepēm, kur mistiskais svešinieks jau bija nozudis. Iepriekšējais aizvainojums bija pazudis, laukā bija lielisks laiks, spīdēja saule, gaisā smaržoja jauna zaļā zālīte un debesis bija zilas kā vecmāmiņas rudzupuķes uz Līgo svētkiem. Daži jaunieši “Getiņā” spēlēja basketbolu vai futbolu, meitenes gozējās uz rampām un krēsliem, baudot sauli, bet citi slepus dzēra vietējā veikaliņā nopirktos kokteiļus un dzērienus tā, lai policija neredz. Kaut kur bija jūtama cigarešu smarža, kam sekoja smarža kā riekstu kafijai no Centrāltirgus, ko meiteņu mamma tā bija iecienījusi.

Pavisam aizmirsusies, Ilze pievēra acis un izbaudīja atmosfēru, kad dzirdēja griezīgu skaņu,kad metāls pret kaut ko atsitās. Kad viņa ieraudzīja, kas noticis, meitene ķēra pie sirds un nokrita ceļos, nespēdama vairs nostāvēt. Šķita, ka pasaule kustējusies lēnāk un tas viss ir ļauns sapnis. Taču, tā nebija. Linda gulēja nekustīgi pie sarkanas mersedesa mašīnas priekšējām riepām. Viņas ķermenis bija tik nedabiski izlocīts, kā lupatu lellei. Ilze nenoturējās un izvēmās. Kad atbrauca ātrā palīdzība, meitene vien turēja māsas roku un pat nedzirdēja, ko saka vainīgais šoferis. Viņa tikai lūdzās, lai māsa paliktu dzīva.

Un viņa palika. Taču, Linda vairs nespēja staigāt. Pēc vairākām nedēļām slimnīcā, Ilze devās pie māsas, rokās nesot burgeru maisiņus no Ghetto Burgers kafejnīcas, ko māsas tik ļoti bija iecienījušas. Linda sēdēja ratiņkrēslā pie loga un pat nepagriezās, kad māsa nāca to apraudzīt.

Ilze gribēja, ko sacīt, bet māsas balss viņu apsteidza.- Dzīve ir tik īsa. Bet ātra. Kā mašīna. Katrs tavs lēmums pie kaut kā noved.- viņa mazliet pabrauca uz atpakaļ un pagriezās ar ratiņkrēslu pret māsu,- Bet vienmēr pietrūkst piecas minūtes. – māsa saknieba lūpas,- Varbūt, ja es būtu apdomājusies.. ja mēs būtu pasēdējušas vēl piecas minūtes..

-Nevajag,- Ilze palūdza māsai, jūtot asaras kaistam acīs,- Nesaki tā. Tas bija nelaimes gadījums.

Linda pasmaidīja. Smaids nebija zudis,- Nelaimes gadījums vai nē, atceries, ka, lai kas notiktu, vienmēr ietaupi piecas minūtes. Sarunāts?- Linda pavaicāja un Ilze, negribot māsu sarūgtināt, piekrita.

Un savu solījumu viņa turēja līdz dzīves beigām. Viņa vienmēr ieradās piecas minūtes pirms noteiktā laika. Viņa izbaudīja ik minūti, ik situāciju tā, it kā katra minūte būtu liktenīga. Reiz viņa pat bija mēģinājusi skaitīt, cik minūtes viņa nodzīvojusi, taču, kad plaušu vēzis sešdesmit trīs gadu vecumā ņēma virsroku, viņa visu aizmirsa un atlaidās slimnīcas gultā, blakus māsai, kura turēja viņas roku.

-Vēl piecas minūtes,- Linda uzmundrināja māsu,- Un viss beigsies.

-Ir jau beidzies,- Ilze atteica un saspieda ciešāk māsas roku,- Es savas piecas minūtes esmu izdzīvojusi sešdesmit trijos gados.- viņa pasmaidīja un pievēra acis,- Neskumsti, māsiņ. Pēc šīs dzīves mūs gaida miljoniem piecu minūšu,- viņa vēlreiz atvēra acis un, cik vien spēja, piemiedza aci tai pašai astoņpadsmit gadus jaunajai sievietei, ar kuru bija todien Grīziņkalnā.- Vēl piecas minūtes, un tu atkal staigāsi..

Linda uzlika māsas plaukstu uz vaiga un skumji nopūtās. Abas vien vērās otrā, līdz 5:05 no rīta, Ilzes sirds pārstāja sisties, vēzim uzvarot organismu. Linda aizvēra māsas acis un noglāstīja tās pūkainos, baltos, sirmos matus.

-Tavs laiks ir tikai sācies,- viņa pasmaidīja un piespieda lūpas māsas bālajam vaigam.- Arlabunakti, Ilzīt. Tiksimies pēc piecām minūtēm.-