Čau mani mīļie spocēni!
Pa garu laiku tomēr uzrakstīju 5. nodaļu savam stāstam! Pa šo leiku jau esmu paspējusi saslimt un varu tagad vainot slimību par to ka nerakstīju. 
Nu kamēr ēdu grauzdiņus ar ķiplokiem tikmēr rakstīju un rakstīšana ievilkās ļooti ilgi.Bet nu es jums,spoki,piedāvāju savu garadarba 5. nodaļu!
Lūdzu,ja kādam ir kādi ieteikumi,aizrādījumi utt. tad lūdzu izsakieties-uzklausīšu jūs!
Bet nu tagad Izbaudiet!!!!
5.Nodaļa.
Es pamodos.Palūkojos pulkstenī.
-Ak nē,ir 11:59! Izij,Elizabet,celieties augšā! Jākārto māja.Jāpaēd.Jānomazgājas.Vienu vārdu sakot:CELIETIES!-es satraukuā sāku vāji purināt abas meitenes.
-Eu putniņ,mierā.Beidz cepties.Gabals jau nenokritīs,ja vēl bik pagulēšu.-Izija nopurpināja un atkal aizvēra acis.
-Labi,Izij.Ja nevēlies ar labu izvilkšu tevi no gultas aiz kājas.-es sakrustoju rokas zem krūtīm un pacēlu uzaci.
-Olīvij,atslābsti.Izijai taisnība.-Elizabete apsēdās un sabužināja matus.Es vairs neko neteicu un izgāju no istabas.Sāku iet uz virtuvi.Pa ceļam paķēru mammas zīda halātu un to uzvilku.Bija dzirdama kustība manā istabā.Abas bija pamodušās un sākušas kārtot istabu.Es iegāju virtuvē,ielēju tējkannā ūdeni un ieslēdzu tējkannu.Pastiepos augtāk un mēģināju satvert mežrožu tējas paku.Nejauši es aizķēru visu kasti ar tējām un visas tējas aši izlidoja ārā.Sāku kārtot tējas pakas atpakaļ kastē,taču drīz vien apstājos lai izlasītu zīmīti,kas stāvēja kastes dibenā.Uz zīmītes ar lieliem burtiem bija rakstīts:Klarissai.Tā bija mana mamma.Kas diez to raksta?Mani pirksti veikli atvēra zīmīti un es sāku lasīt.
‘’Mīļā Klarissa.Te Oftēlija.Vēlējos tev beidzot kādu ar tevi saistītu noslēpumu.Vēlējos to jau tev agrāk pateikt taču nespēju.Tu tad mani ienīstu.Fūrija lika nodot sveicienus un tev to pateikt.Tava Olīvija ir...ir...ir vai nu vampīrs vai vilkam līdzīgs radījums.Taču nav zināms vai viņa jel kad pārvērtīsies.Tev derētu aizbraukt pie Numnīnas lai noskaidrotu visu.
Ar mīlestību Oftēlija.’’
Ak mans dievs.Esmu vampīrs?Esmu vilks?Mana dvēsele trakoja.Biju apjukusi.Zem šīs nezināmās Oftēlijas zīmītes bija vēl divas.Ar mokām un smagu sirdi attaisīju zīmīti.Arī uz šīs bija rakstīts manas mammas vārds,taču ar citādu rokrakstu.Sāku lasīt zīmīti.
‘’Manai Klarsai.’’
‘’Kad vēlreiz tevi satikšu?Mana sirds pēc tevis raud.Mana mīla.Pamet visu kas bijis un nāc pie manis.Es tevi gaidu.Es tevi mīlu.Nāc,nāc,nāc...nāc pie manis,vai dzirdi?Ceru,ka tevi vēl kādreiz satikšu mana mīla.
Mīlu,Lū.’’
Man iepletās acis.Lū Lethaters ir manas mammas mīļākais?Velns,kas pasaule galīgi ieskrējusi auzās?Mamma taču ienīda Lū vairāk par saldējumu vecenīti kas pārdeva saldējumu uz mūsu mauriņa.Taču atklāju,ka mammas vārdam trūkst 1 ‘’s’’ un 1 ‘’i’’ burts.Tad sanāk,ka Lū ir kļūdījies.Nu saņēmu dūšu atvērt arī 3. Zīmīti.Tā šoreiz bija no manas vecvecvecmāmiņas Lūsijas.Tā bija veca,apbružāta un dzeltena kā ābolu sula.Bija ļoti grūti salasāms viņas rokraksts un es visas trīs zīmītes salocīju un noliku atpakaļ kastē.Saliku tēju kastītes lielajā kastē un atvēru burkas vāku,kur stāvēja mežrožu augļi.Paķēru sauju un iebēru krūzē.Ūdens tējkannā jau bija uzvārījies.Atvēru ledusskapi un ieraudīju tur puskūku.Biju slinka lai esv pagatavotu brokastis,tāpēc paņēmu kūku.Noņēmu tai vāku,paņēmu karoti un mežrožu augļiem uzlēju virsū verdošo ūdeni.
-Elizabet,Izij,nāciet šurp!Šeit ir pašapkalpošanās!Brokastis taisu tikai par attiecīgu samaksu!-atvērās manas istabas durvis un atskanēja blīkšķis.Izija novēlās no mazajām kāpnēm.
-Au!Kādēļ šeit jābūt kāpnēm?O!Sajūtu putukrējuma kūku,dod man ar! –Izija iebļāvās un skrēja uz virtuvi.Viņa mani apķēra un es izbolīju acis no Izijas apskāviena spēka.
-Izij...atalid...mani...man...sāp.-tas bija vienīgais ko nokunkstēju un Izija mani atlaida.Šodien biju apņēmusies meitenēm pateikt par vilkiem.Taču sāku šaubīties par to vai viņas man ticēs.
-Eu,meitenes,Keila autobuss būs šeit pēc 20minūtēm!Taisamies!-Izija laimīgā balsī iečiepstējās un aizskrēja uz manu istabu.
-Elij,tu ar Iziju vairāk esi kopā.Viņa tā vienmēr uzvedas?-es jautāju un sāku smieties,bet nezinu kāpēc.Varbūt mani iepriecināja Elizabetes matu kušķis uz galvas.Elizabete nezinīgi paraustīja plecus-It kā nē.
Es paķēru kūku,krūzi un karoti.Kūku ieliku ledusskapī,krūzi un karoti-izlietnē.Tad sāku iet uz savu istabu.Kad atvēru durvis biju pārsteigta.Patīkami,protams.Izija un Elizabete manu istabu bija sakārtojušas līdz nepazīšanai.Piegāju pie skapja un izņēmu kādu vasarīgu tuniku,melnas bikses,eh,savas mīļās kedas un visbeidzot mēteli.Saķemmēju savu brūno matu ērkuli un devos uz vannasistabu pārģērbties.Iegāju vannasistabā, aizslēdzu durvis un atbalstījos pret tām.
-Velns,nē tikai ne lēkmi.-es pie sevis klusi lūdzos.Ik pēc diviem vai trijiem gadiem man uznāk lēkme,tomēr es nezinu tās vārdu un cēloni.Mani pārņēma neciešamas sāpes.Sāpēja tā it kā mani rautu uz pusēm un reizē arī durstītu ar miljoniem asu nažu.Tas bija briesmīgi.Es noslīdēju uz zemes.Man šķita,ka vairs nespēju elpot.Elpa citreiz apstājās un vairs nezināju ko darīt.
-Izij!Izij!Izij!Palīdzi!Paņem zaļu zāļu kastīti no mana nakstskapīša.Ātri!-es diezgan skaļi iekunkstējos.
-Olīv,Olīv,kas noticis?Tūlīt būšu atpakaļ,tikai atslēdz durvis!-Iziaj aizskrēja.Domāju ka nomiršu turpat uz vietas.Es aizķēru durvju slēdzi un atslēdzu durvis.Vairs es neko nespēju izdarīt.
-Olivij,turies!Lūdzu,turies!-Izija bezpalīdzīgā balsī kliedza.-Ko darīt?-viņa man noprasīja.
-Ielej man ūdeni un ieliec tajā divas tabletes,ātri!-es nočukstēju.Likās,ka mana dvēsele lido ārā no mana ķermeņa.Izija ātri paņēma zobu biršu trauku,izbēra no tā zobu birstes un ielēja tur ūdeni.Tabletes ātri noslīdēja līdz trauka dibenam.Izija man pasniedza trauku un es ātri no tā padzēros.
-Drīz viss norims,norims,norims...-es pie sevis klusi nočukstēju un aizvēru acis...
