Izgāju izvēdināt galvu pa tuvāko parku, darbs mani nogurdina līdz nelabumam, neteikšu ka man nepatīk mans darbs, man patīk, teikšu pat ļoti. Vasaras brīvdienās 8 stundas darba dienā var pastrādāt mazajā, bet ļoti omulīgā bodītē. Appētiju parku, te ir brīnumaini, ozolu rinda katrā ceļa pusē rada eju kā kādā fantāzijas filmā, pietrūkst tik lidināmies feju un pasaku rūķa. Sakarīgas tev domas Bella, tā tik turpināt! - norāju sevi. Mani no domām iztraucēja kāds riteņbraucējs, kas tieši pie kājām pamatīgi nobremzē. Vai viņš piestāja pie manis? Ko viņam vajag?
Hey mazā! - teica kāds puisis. Es apstulbu miršķināju savas zilganās acis un nevarēju izspiest ne vārda. Nezināju ko teikt, ko darīt, kā rīkoties.
Mani sauc Fins, kā tevi? - jauneklis atkal teica atspiedies pret savu velosipēdu. Beidzot es saņēmos, paskatījos puisim acīs, ieslēdzu kaut nedaudz sevī pašpārliecinātības, un nolēmu atbildēt, lai neizskatos pēc galīgas muļķes viņa acīs.
Mani Bella - nedaudz drošāk noteicu.
Klau, ir tāda lieta, es saderēju ar draugiem ka tu manī iemīlēsies 3 nedēļu laikā - Fins pasmaidīja ar tik pārliecinātu smaidu, bet es no šoka nezināju kur likties. Ko? Tik atklāti? Kas viņš vispār tāds ir? Kā viņš var atļauties? Es no dusmām tullīt uzsprāgšu.
Ko? Tu sajucis esi? - beidzot izstomījos.
Varbūt, labi tad 18:00 šeit pat. Attā, mazā! - viņš laimīgi noteica, pamāja ar roku un nozuda.
Es no šoka nevarēju pat paiet ne soļa. Protams ka es nekur nejiešu, lai tik gaida! - nodomāju. Kaut gan sirds dziļumos es jutu ka savas ziņķārības dēļ es vienkārši nevaru neaziet.
Zinu, nav viens no tiem labākajiem darbiem. Es gaidu kādus padomus, un centīšos ievērot, ja vispār rakstīšu vēl kādu daļu, jo nezinu ko no jums var sagaidīt mīļie draugi! Centīšos un labošos.
/Spoku margrietiņa
