Diena sākās patīkami. Varbūt tāpēc, ka piektdiena ? Autobuss kārtējo piektdienu bija tukšāks, kā citas dienas. Vai cilvēkiem piektdienās nav jāstrādā ?
Braucot autobusā manīju mēnesi. Prieks bija zināt, ka mēness mani pavada, bet kad izkāpu no autobusa un devos ceļā uz mācību iestādi, mēnesi atrast nevarēju. Vai tas bija paslēpies ? Vai tam vajadzēja atgriezties pie saviem darbiem, jo tam laika vairs nebija pakavēties pie manis ? Kā nekā, mēness man neko nav parādā un domāju, ka normāli ir tas, ka tas aizgāja darīt savu darbu, bet pats nonācu mācību iestādē.
Diena jau uzreiz sākās jautri. Sākumā bijām 3 cilvēki, kas gaidīja nodarbību. Kad atvērās durvis parādījās vēl tik pat un līdz nodarbības beigām ienāca vēl tāda pati cilvēku grupa, ja ne vairāk. Tostarp bija ‘biedrs, kurš bija atstiepis velosipēdu līdz sestajam stāvam tehnisku iemeslu dēļ. Uzskatīju to par komisku skatu. Domāju, ka līdz sestajam stāvam uzstiept velosipēdu nav nekas viegls.
Pirms nākošās nodarbības cits ‘biedrs sarunāja, ka var paizmantot viņa velosipēdu. Teiksim, ka šis arī bija komisks skats.
Pēc nodarbībām uzskatīju, ka ir svarīga darbība, kas jāveic. Brīdi kavējos, bet domādams, ka pretējā gadījumā būs vēl sliktāk saņēmos un aizgāju paveikt to.
Zināju, ka padarīt to nebūs viegli. Jāsaka, ka tehniski padarīt to bija viegli, bet emocionāli un personīgi man emocionāli bija šausmīgi smagi. Praktiski nekas daudz nenotika, bet nejutos labi par to kas bija noticis un kā tas tika pavērsts, un kā uz to reaģēju.
Ja jūtos slikti, vai par to ir vērts runāt ? Domāju, ka jau reiz šo tēmu aprunāju, bet uzskatu, ka tagad pievēršos tai no citas puses. Ja jautā, vai diena bija laba un vai jūtos priecīgs, ka ir piektdiena, vai jādod pozitīva atbilde neatkarībā no situācijas ? Pēc būtības jājūtas labi, bet kāpēc tā nav ? Visticamāk, tāpēc ka nomocījos ar mācībām visu nedēļu un apjēdzu, ka nogalē vajadzēs nodarboties ar to pašu.
