2 min un 36 sek. *26*0

Es jutos kā dzīvību pazaudējusi zivs- ķermenis peld pa smirdīga, netīra ūdens virsmu. Es nevaru ne pakustēties, ne ir ko elpot. Tikai paradīze atradās zem divdesmit sešiem stāviem, kur guļ sastindzis ķermenis. Es iedomājos Šota baiļu izteiksmi sejā un viegli pavērto muti,no kuras kaktiņa pa kaklu plūst asins straume.
Es neizturēju un visu stāvu piepildīja mana sāpju pilnā vaidēšana. Tad noskanēja otrais sprādziens un ies mēģināju ieķerties grīdā,lai neaizslīdētu prom. Varbūt bija laiks Mēretei sākt skaitīt lūgsnas vai vispār atcerēties pirmās rindiņas. Visur manā galvā bija Šots. Šots ar asiņainu muti guļ uz slapjā asfalta, Šots karājas uz mieta,kas ir pārdūris viņu pa pusēm un galva tikai nokarājas līdz pat zemei,kur skaistir mati ir ieguvuši dubļu un asiņu nokrāsu. Šots guļ uz asfalta nedabiskā pozā ar seju pret asfaltu.
Es sāku raudāt vēl stiprāk, lūdzoties,lai šīs ainas pazūd no manas galvas.
Un tad es sajutu muguru caururbjošu skatienu. Man bija bail pagriezties,domājot,ka tas ir Šots- piecēlies no pašas uguns zemes,lai atriebtos man. Siltas rokas mani apskāva, ļaujot pilnīgi atslābināties. Es pagriezu galvu,lai pārliecinātos,ka tas ir tikai Greiss. Vecais muļķis Greiss. Cilvēks,kuru,kā es apgalvoju,ienīstu par visu,bet,neskatoties uz visu,viņš atdod visu siltumu man.
Tagad viņam mani ir jāienīst. Par visu,ko esmu izdarījusi. Par to,ka vēl elpoju.
"Mērete, kur tu esi?" Dreiks bļāva ausī. Arī šeit, tādā sāpju klusumā, Greiss varēja dzirdēt Dreika balsi.
"Atsaucies, mums ir jābrauc prom." Dreiks pavēlēja. Dreika pusē vēl bija dzirdams,kā kāds runā, sakot,lai viņi brauc prom un pamet mani, sakot,ka esmu mirusi.
Greiss saķēra manus vaigus un lika ieskatīties viņam acīs. Tās meklēja kaut vienu dzīvības pazīmi manī.
"Ejam." Greiss uzcēla mani rokās un iznesa no telpas. Viņš bija pārsteigts,kad lifta durvis izrādījās vaļā un pa tām pavīdēja Dreika galva.
"Kas viņai noticis?"
"Nemaz nejautā." Greiss atbildēja. Viņi brīdi vēroja viens otru. Kaut kas ausī man čukstēja,ka abi ir pazīstami un ne tikai. Viņi skatījās viensotrā ar dziļu riebumu.
"Dod man viņu." Dreiks pavēlēja.
"Es pats parūpēšos. Zini, tev par viņu bija jāparūpējas." Greiss tuvojās liftam, bet Dreiks aizsturēja viņu. Ieilga klusums,bet mans prāts sāka brēkt pēc izejas no šejienes.
"Greiss!" Es uzbļāvu un izrāvos no Greosa rokām. Viss šķota tik dīvaini- abi teju cīnījās kā divi gaiļi. Bet par ko? Greiss šajā pilsētā ir nesen un jau paspējis savārīt pirmās ziepes?
"Es iešu pirmā." Lepni izrāvu no Dreika rokām virvi un grasījos to siet ap gurniem, bet Dreiks nekaunīgi izrāva virvi un nikni blenza manī, it kā es būtu bērns, kas neko nesaprot un dara visu nepareizi.
"Neizturies pret viņu tā!" Greiss uzrūca.
"Un kas tev rausta bikses, puisīt?" Dreiks smējās. Nu, skaidrs par skaidru,ka Greiss nav nekāds puisīts un pat tāds neizskatās. Viņa melnie mati deva tik draudīgu pieskaņu šajai pustumsai un tie muskuļi,ko reizēm slēpa apģērbs,runāja par pavisam ko citu.
"Viņa ir mana, skaidrs."
"To mēs vēl pārliecināsimies." Dreiks pacēla vienu uzaci augšā un aptina ap sevi virvi, piestiprinādams to pie citas virves,kas brīvi karājās lifta šahtā.
Dreiks lika man uzlekt viņam uz muguras un turēties,cik vien spēks to ļauj, kamēr Greiss stāvēja un vēroja mūs. Dreiks ielīda šahtā un deva aploecinošu komandu rācijā. Pirms laisties lejup, viņš uzlūkoja Greisu un pasmaidīja tam.
"Tavā vietā es laistos,cik kājās spēka."
Dreiks atlaidās un mēs lēnām sākām laisties lejup, tieši tajā mirklī,kad ēku satricināja vēlviens sprādziens. Es redzēju,kā Greiss tiek nogāzts no kājām un viņa mirdzošās acis tāli skatījās uz mani.
Es gribēju, mēģināju viņam aizsūtīt domās ziņu,ka es atnākšu,ka drīz es apciemošu viņus visus.
Un tad es, turoties aiz Dreika, atkal gribēju raudāt. Prāts atkal atgādināja par Sellu, par viņa ķermeni,kas guļ kā nosviesta lelle kaut kur tur,ārā. Es zināju,ka neaiziešu vienkārši tā prom neredzot Šotu pēdējoreizi.
Kā es tagad gribu atgriezties sapnī,kur katru rītu pieceļos kopā ar Sellu!