2 min un 36 sek. *14*0

Vieniem ikdienas rutīna ir sēdēšana pie datora,kādā pilsētas centrālajā birojā, ar papiru kaudzi līdz griestiem vai rutīna sēžot skolas solā,gaidot,kad beigsies vēl viena nosēdētā stunda.
Bet mana rutīna ir šī.
Iebrukt iestādēs, strādāt valsts labā, lai uzzinātu bagāto noslēpumus, atņemtu to,kas ir aizdomīgs vai nelikumīgs. Dažkārt ievainot vai nošaut kādu cilvēku, vai arī piesist to zilu līdz samaņas zudumam. Pats labākais, ka mūs nesoda par šo. Pilnīga brīvība!
Mūsu mašīna piestāja netālu no fabrikas. Iebrukums notiks pa austrumu puses žogu, kuru mēs pārgriezīsim,lai tiktu iekšā.
Mēs atstājām mašīnu un vieglā riksītī skrējām uz žogu pusi. Es pagriezu galvu sāniski. Man blakus skrēja Greiss. Viņš pagrieza galvu un viegli pasmaidīja man, parādot izcili balto zobu virkni.
Šots izņēma universālas šķēres- tās bija tik mazas,bet asas pietiekoši,lai pārgrieztu žoga tīklu. Viņš uzmanīgi to pārgrieza un mēs visi uzģērbām maskas.
Laiks izrādei.
Katram rokā bija pa pistolei ar klusinātājiem. Mērķēt varam tikai vienreiz. Otrajā reizē tu jau esi sašauts.
Komanda izkārtojās divās pāru rindās. Priekšā gāja Šots un Kērtiss. Es ar Greisu bijām otrajā pāru rindā, bet Līfe gāja mums visiem aizmugurē.
Pēc mirkļa, kā saukti vieglai nāvei, parādījās pirmie uzraugi. Pirmā rinda ātri raidīja šāviņus un mēs visu laiku kustējāmies uz priekšu. Pirmā rinda- pagalms, otrā rinda- fabrikas iekšpuse, Līfei atvēlēts galvenais uzdevums.
"Putni!" es iebrēcos. Pirmā rinda uzreiz nomērķēja uz fabrikas jumta pusi. Jau nekustīgie ķermeņi viegli krita uz zemes.
Mēs atspiedāmies pret stūri. Tagad ir jāgaida Šots. Es nedaudz pārliecos pār stūri,lai visu redzētu. Šots pustupus tuvojās apsargam,kurš stāvēja pie durvīm un ,ar muguru pret viņu, steidzīgi pīpēja cigareti. Šots izvilka elektrošokeri un pielika to pie vīrieša kakla. Ķermenis saļima Šota rokās. Viņš to maigi noguldīja uz zemes, gluži kā zīdaini,kuru liek iekšā gultiņām.
Es pamāju un izgāju. Tālāk gāja tikai es, Greiss un Līfe. Pirmā rinda tā arī paliks ārā, apsargāt mums izeju.
Mēs trijatā iegājām iekšā un lēnām pārvietojāmies pa koridoriem. Cik zināms, šil fabrika tika slēgta pirms krietna laika, bet it kā viņu izmanto,kā nelegālo alkoholu un tabakas preču glabātuve. Līfei tikai vajadzēja tikt bijušajā kontroles telpā, savienot Trīstiju ar fabrikas datoru tīklu un, cik vien ātri iespējams, nozust no fabrikas.
Līfe saķēra mūs abus un iegrūda kaut kādā telpā. Es būtu nokritusi, ja Greiss nepieturētu mūs.
"Ko tu dari?" es čukstēju.
"Uzraugi gāja." Līfe atbildēja.
Greiss saķēra manu plaukstu un stingri to saspieda. Es pārsteigumā ieplētu acis un pagriezos pret Greisu, pilnā gatavībā,lai viņam iesistu vai uzbļautu, vai pagrūstu, bet Līfe arī sastinga. Es pagriezos un no pārsteiguma aizrāvu elpu. Mūsu priekšā bija milzīga telpa, kura visa bija pilna ar dažāda izmēra kastēm. Es piegāju vienai no kastēm klāt un izņēmu no kabatas nazi. Ar vienu atvēzienu, kartonā parādījās liels griezums. Es ieliku iekšā roku un saķēru mazu kārbiņu.
Līfe un Greiss piegāja man klāt.
"Kas tas ir?" Līfe čukstēja man blakus.
Es attaisīju kastīti.
"Neko sev." Greiss novilka.
"Tabletes?" es nesapratu.
"Visdrīzāk recepšu medikamenti. Skaties!" Greiss paņēma vēl vienu kastīti un appētīja to. "Tā visas ir zāles. Sākot ar pretsāpju medikamentiem, līdz pat nomierinošajām tabletēm. "
"Šie nav parasti medikamenti. Tās ir drausmīgi stipras zāles. Visdrīzāk jukušajiem vai arī zirgiem." Līfe vēroja kastīti manās rokās.
"Kamdēļ tik daudz?" Greiss skatījās uz mani.
"Nav ne jausmas. Ejam. Mums nav laika izklaidēm." Es ieliku kastīti atpakaļ kartona kastē un pagriezos.
Līfe gāja pa priekšu. Greiss saķēra manu roku un apstādināja mani.
"Līfe, kontroles telpai jābūt tepat. Tiksi galā?" Greiss viņu uzrunāja. Līfe pamāja ar galvu un izgāja pa durvīm āra.
"Ko tu dari? Mums ir jāiet kopā." es čukstēju.
Greiss saķēra manus gurnus un uzcēla mani sev uz vidukļa. Es tukši skatījos viņam acīs, pilnīgi bezpalīdzīga. Mēre sen viņam iesistu. Nē, Mēre sen viņu piesistu,līdz samaņas zudumam.
Netālu no mums kāds noklepojās un es pagriezu galvu uz skaņas pusi. Uz mums skatījās divi vīrieši. Vienam no viņiem rokās bija steks,līdzīgs kā policistiem.
Greiss nolaida mani zemē un pagriezās pret atnācējiem.
"Nolieciet ieročus." viens no viņiem ierunājās.
Mēs izņēmām pistoles un nolikām tās uz grīdas. Lēnām pistolēm klāt piegāja vīrietis bez steka. Viņš skatījās mums abiem acīs un lēnām sniedzās pēc ieročiem. Es pagriezu galvu pret Greisu. Viņa lūpu kaktiņi viegli sarāvās smaidā.
Es pagriezu galvu pret vīrieti,kurš joprojām sniedzās pēc mūsu ieročiem un iesitu viņam tā,ka miesa atsitās pret betona grīdu garšļākus.