..... Mirkli apjucis, ar miljons domām galvā, noslaucīju dvielī seju. Spogulī skatīties vairs neuzdrošinājos, izgāju ārā no vannasistabas un ar smagu roku izslēdzu gaismu. Biju apjucis tā, ka nesapratu ko daru. Uztaisīju sev vēl vienu kafiju, apsēdos pie virtuves galda, malkojot kafiju, kafiju bez garšas, nespēju domāt ne par ko citu, visu laiku galvā bija svešiniece. Tikai tagat nesapratu, baidīties, smaidīt, varbūt iziet ārā un cerēt atkal ieraudzīt, lai nomierinātu trakojošās domas galvā. Pēkšņi pārbijos no ķērcoša trokšņa, velns, tas tikai mans telefons, bet pārbiedēja līdz nāvei. Dēļ daudzajām domām, pat atbildēt piemirsu, nezinu kā to nosokt, brīdi ko sajutu, viss bija tādā kā tunelī ar pelēki aukstām sienām. Apņemts ar šo visu, sajutu tādu kā stresu sevī, paņēmu cigaretes un gāju atkal ārā, uz tām pašām trepītēm, kur redzēju savu svešinieci. Aizpīpēju ar ciešu skatienu virzienā, kur pēdējo reiz manīju viņas tēlu. Sākās domas, varbūt vienkārši patīkams rīta murgojums, no maz gulētajām stundām, iepriekšējā nakts takš sākās ar filu un aliņiem, varbūt tieši tas pastiprināja manas dīvainās izjūtas?!? Itkā ar to arī varētu nomierināties, taču nē, svešinieces tēls bija pārāk skaists, tas žņaudza katru manu smadzeņu šūniņu, negribēju pat pieļaut, ka tas nebija īsts tēls. Tad atkal sajutu pieskārienu, tikai šoreiz jau stingrāku un īstāku, sarāvos tā, ka cigarete izkrita no rokām, mana sirds sāka ārdīties kā negudra. Pagriezos, tur tikai kaimiņiene ar savu mazo, apsveicinājās un jauki uzsmaidīja, uz mirkli pat pazuda domas par svešinieci. Kaimiņiene bija mana dīva, manās fantāzijās protams, ar spēcīgu raksturu un ļoti patstāvīga. Dēlēnu viņa audzināja viena, pret atiecībām ar vīriešiem izturējās skeptiski, tāpēc mēģināju būt tuvāk viņai, kaut vai kā labs draugs. Ar smaidu pārņemts lūkojos, kā kaimiņiene vieglajā vasaras kleitiņā aiziet pilsētiņas burzmā. Tiklīdz pazuda no skata, tā arī domas atpakaļ pie svešinieces, tās atkal palika spēcīgas, atkal mani pārņema tās dīvainās sajūtas. Piecēlos ar domu izskriet mazu aplīti, tas ir tāds kā mans sods tak, ka es pīpēju. Lēnā garā maziem riksīšiem pievarēju aizvien garāku un garāku gabalu, ar manīm kopā bija arī domas, kas ļāva skriet nenogurstot. Tā būtu varējis skriet ilgi, jo ilgi, ja vien būtu pamanījis kravas busiņu, kursh tikko bija uzsācis braukt. Ar lielu blīkšķi nācās pārtraukt skriešanu. Saļimis, apdullis gulēju uz ceļa, jutos ļoti dīvaini, kas notiek? Nejūtu sāpes, apkārt drūzmējas cilvēki. Pēkšņi sajūtu maigu pieskārienu vaigam, paceļu acis augšup, ieraugu savu jauko kaimiņieni, viņas sejā ir manāms uztraukums, tas pat mani mazliet priecēja. Sākās arī sāpes pamazām, laikam jau sāku atgūties no pārņemtā šoka, piecelties arī vēl nevarēju, kaimiņiene mani turēja kā mazu bērnu, cieši sev klāt. Sajutu viņas smaržu, tik vasarīgu un reibinošu. Tai pašā brīdī lūkojoties kautkur tālumā, pamanīju šī rīta svešinieci, viņa bija tik tuvu, bet tomēr tālu. Nevarēju perautie kājās lai aizskrietu un pa īstam pārliecinātos par viņas eksistenci. Skatu izjauca vietējā ātrās palīdzības mašīna, mani iecēla tajā lai vestu uz apskati slimnīcā. Nezinu kā izskatījos no malas, taču liekas, ka biju nopietni apsities. Manas sāpes neļāva izjust arī kaimiņiene, kura man par brīnumu, piedāvājās braukt līdzi. Tagat manu galvu pārņēmušas jau divas sievietes.......
būs vēl;)
