Atvainojos, ka tik vēlu ieliku šo daļu. Nebija ieplānots, ka es nokļūšu slimnīcā, tāpēc pagāja dažas dienas, kad man kāds atveda datoru. Vēlreiz atvainojos. 
Iepriekšējā daļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/180-2/690439
***
Paņēmusi savu mēteli un uzvilkusi to, devos uz Jāņa mašīnu, kas atradās skolas stāvlaukumā.
Tikko izgājusi ārā no skolas, mani pie durvīm sagaidīja Jānis. –Dod man savu somu. Tu tā jau knapi vari paiet. –Jānis ar viltīgu smīnu palūkojās uz mani un paņēma manu somu. Viegli uzsmaidījusi Jānim, devos uz mašīnu.
Nonākuši līdz mašīnai, Jānis pieskrēja pie pasažiera durvīm un tās atvēra. –Paldies... -vāji pateicos, jo jutu, ka man atkal paliek slikti. Iekāpusi mašīnā un iekārtojusies sēdeklī, Jānis man klēpī lēnām ielika somu un aizvēra mašīnas durvis. Ar savu skatienu izsekoju, kā Jānis apiet apkārt mašīnai, lai nonāktu savā vietā.
-Nu, ko? Braucam? –Jānis iesēdies mašīnā, pagriezies pret mani, jautāja. –Jā.- noteicu, kamēr mēģināju sevi piesprādzēt, bet tas neizdevās, jo jutu, ka savu kuņģa saturu atstāšu Jāņa mašīnā. Paldies Dievam, ka somā man bija ielikti, tie saucamie, vemšanas maisiņi. Vienu no maisiņiem es izņēmu, attaisīju vaļā un turēju tuvāk savai mutei.
-Viss kārtībā?- Jānis skatījās uz mani ar nelielu žēlumu acīs. –Es nezinu. Labāk braucam. Jo ātrāk, jo labāk. –noteicu mazliet skaļāk, jo vairs nejutu šķebinošu sajūtu sev kaklā.
Jānis pasmaidīja un pagrieza mašīnas atslēgu, kas jau bija ielikta aizdedzē. Mašīna sāka rūkt, ieslēdzās radio un arī sildītājs. Pēc neilga laiciņa mēs sākām braukt.
Braucot, mēs klusējām un vienkārši smaidījām. Pa radio sāka skanēt James Arthur-Recovery, un es sāku dziedāt līdzi, neskatoties uz to, ka man pie katras augstās nots palika nedaudz šķebinoši. Es biju pārāk iejutusies dziesmā, tāpēc nebiju pamanījusi, ka mēs jau iebraucām manas mājas pagalmā.
Jānis pagriezās pret mani un skatījās man acīs. –Kas?- es sāku smieties, jo es nekad nevarēju paciest, ka man skatās acīs. –Nekas. Vienkārši tu izskaties skaisti.- Jānis iesmējās, jo viņa savādais akcents lika man dīvaini pasmadīt. –Skaisti? Kad es nepārtraukti vemju?- sāku smieties, jo tā taču bija taisnība.
Jānis lēnām tuvojās man klāt un viņa zilās acis skatījās cieši manās brūnajās. –Jāni, nē! Mēs esam pazīstami veselu mūžību un es nevēlos sabojāt šīs attiecības.- Jāņa acis šaudījās šurpu turpu, manā sejā, kas noteikti bija zaļa.
-Lauma, bet vai var vienu, niecīgu buču?- Jānis nebija apturams. Bet kas viņam ir uznācis? Viņš nekad tāds nav bijis, nu izņemot bērnu dārzu, kad mēs iepazināmies, ha.
Savilku savas lūpās tādā kā tūtiņā, ar savu brīvo roku vāji saķēru Jāņa zodu, pagriezu viņa galvu pa labi un mēģināju uzspiest vieglu buču uz Jāņa vaiga. Bet līdz ko sajutu savā kaklā šķebinošu sajūtu, ātri atvēru maisiņu, kas man bija iežmiegts rokā, un pieliku to pie savas mutes, un pēc sekundes tas piepildījās ar zaļu šķidrumu, kas nepatīkami oda. Jānis atgāzās savā krēslā un smagi nopūtās. Uz rokas uzlikusi somu un savā saujā iežmiegusi maisiņu, es izkāpu no mašīnas un necili ātrā solī devos uz māju.
