„Pilnmēness pārbaudīs Tavas prāta spējas. Satiksi ļoti viedus un padumjus cilvēkus. Pats kā vidutājs savienosi pretējos polus. Mēle – asa kā dzelonītis.” Draugiem el vē horoskops mani vienmēr uzjautrina. Cerams, ka tieši tam tas arī ir domāts, jo nezinu cik nopietni var attiekties pret tik nenopietniem pareģojumiem. Visādā ziņā par pilnmēnesi gan taisnība. Pat naktī nemierīgi guļu, rādās visādi murgi un no rīta, kad zvana modinātājs, tāda sajūta, ka būtu tikko aizmigusi, nevis nogulējusi kā minimums 6 stundas.
Šorīt aizdomājos par tīri „profesionālām” lietām. :D Par mikriņiem un to popularitāti. Katru reizi, kad braucu ar savu 280-to, šoferīši pārdzīvo, ka nav pietiekami daudz pasažieru vai, ka kolēģis aizbraucis ar novēlošanos, viņš aizbraucis laikā un sanācis tā, ka tas kas braucis pirmais – savācis visus braukt gribētājus un otrajam paliek tikai „atbiras”. Bet tas bizness taču varētu plaukt un zelt! Cena tāda pati kā troļļukam, bet ātrums 3reiz ātrāks, varbūt ne vienmēr ērtāks, bet nu sabiedriskais ir un paliek sabiedriskais. Rīgas Satiksme ar savu monopolu tik skrūvē augšā cenas un visi pārējie lec pakaļ. Ja mikroautobusi būtu konkurētspējīgi, varbūt situācija mainītos? Vismaz pasažieru būtu vairāk un būtu vairāk iespēju uzlabot esošos mikriņus, iepirkt jaunākus un labākus. Tur viss var iet uz urrā! Tikai nepieciešama burvīga sabiedrisko attiecību kampaņa ar reklāmas rullīšiem lielākajās TV un reklāmas lapiņām „Rīgas Satiksmes” busos un t-busos. :) Jau iedomājos reklāmu, kā pie Operas no mikriņa izlien dāma vakarkleitā ar satriecošu dekoltē un dūmakainām acīm, ieskatās kamerā un pavedinošā balsī nodeklamē – „Kam man dārga mašīna un lieli tēriņi, ja ar tādu pašu komfortu varu ceļot (ceļot – tas būtu pārāk ambiciozi?) profesionālu autobraucēju vadībā „Voldemāra (Anša, Igora, Maijas-Paijas, utt.) mikroautobusos.” Dāma aiziet un pa logu pamāj citi sajūsminātie busiņa pasažieri un smaidīgais šoferītis ar kuplām ūsām. Vēl labāk ja dāma vakarkleitā būtu piemēram Dita Lūriņa vai vienalga, kura aktrise no kāda latviešu seriāla. Un jā, mana savtīgā vēlme ir, lai mikriņu komforta līmenis augtu, jo pašlaik tas ir nožēlojams.
15 minutes of fame0
10
0
Uzreiz nāk prātā burvīgās grāmatas „99 francs” un „Generation [pī]” par reklāmas un PR aizkulisēm, jukušajiem cilvēkiem, kuri tur strādā un viņu tik pat jukušajām idejām. Turklāt nekad nav garantijas vai tava vājprātīgā ideja nostrādās vai nenostrādās. „Viņa nelasīs vakara pasaku. Viņa nav sieviete. Viņa ir trauku mazgātāja.” Lūk sliktas, trakas idejas piemērs. „”Tēti? Ārā laiciņš fooooooorš…” un „Vai zoodārzs? […] Tad kāpēc pie telefona krokodils?” – labas, trakas idejas piemērs. Pirmā reklāma šķiet kā veidota pēc sliktākajām zombijfilmu tradīcijām. „Viņa nav sieviete…” Pie velna, nu ne jau hermafrodīts, jo pat trauku mazgātājiem ir dzimums. Savukārt telefonreklāmas varēja izgāzties ar savu gandrīz uz nerviem krītošo naivumu. Bet redz kā aizgāja! Vēl tagad daži teicieni klīst tautās. Tāpēc var uztaisīt pinsaimniecības aktivitāšu kampaņu ar vides reklāmu un plakātiem uz kuriem gozēsies, piemēram, Ilze Jaunalksne, gotiņas kostīmā no plakāta uz visiem garāmgājējiem tiks izsmidzināts piens un reklāma Ilzes balsī „sauks”: „Mūūū! Dzer pienu!”. Nekad mūžā neņemtos minēt vai tas ciestu sakāvi vai aizietu uz „Bis!”. Lai cik psiholoģisko un mērķauditorijas pētījumu nebūtu, reklāma un PR ir viena liela krievu rulete. Vai nu tu sev iešausi deniņos paša veidotu lodi vai arī ar to pašu lodi nošausi trīs miljonus, pardon (hi, hi, hi), zaķus. Bet visvairāk mani šorīt priecē saulīte! :)