1. bezmiega nakts2

Šorīt pamodos ar briesmīgām galvassāpēm, tāpēc nekavējoties paņemu cirvi, kas stāvēja turpat pie gultas un pāršķēlu galvu uz pusēm. Visas sāpes, viena pēc otras, lēnītēm ripoja ārā. Kad viss galvaskauss bija iztukšots, saliku to atkal kopā, un devos ārā, lai paskatītos, ko citiem šī diena ir atnesusi.

Pirmais cilvēks, kuru satiku, kā par nelaimi bija sieviete, vismaz viņas balss par to liecināja, jo viņa bija tik ļoti ietinusies ziemas mētelī un lakatos, ka man uzreiz bija grūti noteikt viņas dzimumu. Jā, ārā bija ziema, un sniegs bija sakritis lielās kupenās gan pagalmos gan uz ielas, kā arī uz šīs sievietes sarkanās šalles. Viņa bija sētniece. Nekatrās dzimtes radījums tīrīja sniegu, tepat no durvju priekšas – ak jā, aizmirsu piebilst, ka dzīvoju daudzstāvu mājā, kurā mitinās arī citi šai bezdzimuma būtnei līdzīgi briesmoņi. Viņas vārdu es neatceros – man sāpēja galva – ne vairs no visa tā, kas bija tajā sakrājies, bet gan no cirvja atstātās rētas.

Tā nu radījums uz mani paskatījās un vaicāja – grūta diena?

Sakopoju visus savus spēkus visnicinošākajam skatienam kādu tajā brīdī vien spēju no sevis izspiest un atbildēju – grūta dzīve.

Viņa sāka kaut ko vervelēt par to, cik viņai šobrīd grūti ar naudu, savus pieaugušos bērnus neesot redzējusi jau ilgāk nekā tas parasti sanākot – proti, divus mēnešus. Viņa tikai runāja, runāja, runāja... Kamēr sniegs nebija sasnidzis tik daudz, ka viņa bija ieputināta līdz viņas savecējušajam un līkajam degunam, kas nu jau bija kļuvis zils. Es izlikos, ka klausos. Pēc tam, kad manīju, ka viņa nav izstāstījusi visu, ko vēlējusies, mazliet uzlēju karstu ūdeni uz viņas apsnigušās mutes, lai viņa varētu turpināt savu monologu, un es, pavirši māt ar galvu. Tā nu viņa atkal runāja – ilgi.

Beigās es jautāju, vai viņai arī nevajagot izlaist visas sāpes no galvas ārā – lai gan es uzskatu, ka viņas bezjēdzīgie murgojumi un pārdzīvojumi nav nemaz salīdzināmi ar manām dvēseles mokām, kas mani tirda jau kopš piedzimšanas. Viņa pasmaidīja, un teica JĀ. Dīvaini atzīt, bet es šos vārdus laikam pat gaidīju, gaidīju, lai pāršķeltu viņai galvu.

Tā nu gadījās, ka cirvi biju atstājis turpat pie savas gultas, tāpēc lēnītēm atvēru durvis, pavisam lēnu kāpu augšā pa trepēm, un vēl lēnāk atvēru sava dzīvokļa durvis – tas tāpēc, ka uzskatīju, ka viņai vēl tomēr mazliet ir jāpacieš. Bet beigās iegāju dzīvoklī un paņēmu savu nu jau neaso cirvi. Izgāju ārā. Viņa stāvēja tieši turpat – pie ārdurvju trepītēm, un gaidīja. Sniegs atkal bija aizputinājis viņas muti – bet šoreiz es necentos to atbrīvot no sniega – tā taču ir nekatra būtne, kas zina, kādas skaņas viņa izdod, kad viņai pāršķeļ galvu. Tā nu viņa stāvēja un gaidīja lielo šķēlienu, kas izvirpinās visas viņas sasāpējušās problēmas ārā no viņas galvas.

Es paņēmu cirvi, drošības pēc nobraucu ar pirkstu gar asmeni – lai pārbaudītu tā asumu – tas bija kļuvis vēl trulāks – nodomāju, ka laikam pat metālu spēj notrulināt sāpes un problēmas. Pajautāju viņai, vai kaut kur tuvumā nemētājoties kaut kas ar ko asmeni varētu uzasināt – kopīgi paskatījāmies apkārt, bet neko neredzējām. Tā nu abi apmainījāmies ar galvas mājieniem, ka laikam asmenim ir lemts palikt trulam. Es viņam/viņai jautāju – vai esi gatavs(-a) lielajam šķēlienam?! Kā jau iepriekš minēju, sniegs bija sasnidzis tik tālu, ka mute vairs nebija redzama – tāpēc par atbildi saņēmu tikai divreiz samirkšķinātas acu kustības. Pacēlu cirvi gaisā. Pagāja kāds laiciņš – jo es aizdomājos – īsti neatceros par ko, bet aizdomājos – tā man mēdz gadīties, kad grasos šķelt.

Tad nu tas brīdis it pienācis.

Arī šī cilvēka acis jau klāj sniegs. Nodomāju, ka nekas traks, vismaz būs lielāka anestēzija! Cirvis sāka krist uz leju, bet kontrolēti, jo es taču to turēju savās rokās. Bezdzimumnieks tikai nedaudz paspēja iepīkstēties, kad galva jau bija pušu.

Un tad tās nāca ārā. Uz sevis to bija grūtāk redzēt, jo kad šķel galvu sev tu esi pārāk aizņemts ar sāpēm un galvas atkal salikšanu kopā. Bet tagad es redzēju kā tas ir. Sāpes un problēmas nekrīt vienkārši ārā. Pirmās nāk lielās, tās, kuras grauž tevi visu laiku, bez apstājas, dienām un naktīm, grauž, neapstājas, turpina un turpina, līdz tevi nobeidz. Bezdzimumniekam tā bija nauda – interesanti, kas bija man?! Tad seko mazākas un mazākas, kad jau liekas, ka viss ir izripojis. Bet nē, tas tā nebeidzas.

Es piegāju šim radījumam tuvāk pie galvas un ieskatījos iekša. Tur bija sapinies vesels tīkls ar maziem kamoliņiem – izrādās, ka ne iepriekšējās, bet gan šīs ir tās problēmas, kas grauž visvairāk. Viņai tur bija visādi „sīkumi” – tādi, kurus varbūt pat nebūtu vērts pieminēt – piemēram, šis pats sniegs, kas vēl tagad krīt bezdzimumniekam uz galvas, kuru tas/tā nespēj satīrīt, vai arī, no rīta neizdzertā kafija, negulēta nakts, lietas, kuras ir piemirsies izdarīt. Izrādās, ka šie sīkumi ir visvairāk iepinušies mūsu galvā, dīvaini. Tā nu es nolēmu palīdzēt tos dabūt ārā. Paņēmu neaso cirvi un sāku kasīt viņas/viņa galvu no iekšpuses – pagāja ilgs laika – kādas 20 līdz 30 minūtes, varbūt arī diena – nezinu, biju pārāk aizrāvies ar galvas kasīšanu no iekšpuses. Tad, kad viens sīkums tiek izkasīts, tas nekavējoties izlec no galvas, nokrīt zemē un uzsprāgst – jauki, sanāk tāda kā neliela uguņošana – laiks arī atbilstošs.

Viss.

Pabeidzu.

Tava galva nu ir tīra, - lepni bezdzimumniekam teicu. Viņš/viņa attīrīja savu seju no sniega, paskatījās manī un teica – paldies! Es nodomāju, ka nav jau par ko pateikties, bet, nu, lūdzu, ņem par labu. Lai gan viņas/viņa sejā bija manāmas sāpes, ko tagad tur bija atstājis cirvja asmens. Toties bezdzimumnieks tagad vismaz būs laimīgs – vairs nekādu problēmu. Arī es uzsmaidīju un devos iekšā kāpņutelpā, lai kāptu pa kāpnēm, kas ved pie durvīm, kas ieved manā dzīvoklī.

Tā nu es atvēru kāpņutelpas durvis, kad ieraudzīju, ka man pretī nāk vēl viens bezdzimumnieks – neko nejautāju, neko neteicu, un pat neskatījos viņam/viņai virsū, vienkārši tajā brīdī, kad bezdzimumnieks man bija pienācis pavisam tuvu klāt, pacēlu cirvi un triecu viņam/viņai galvā – cēls mērķis – atbrīvot cilvēku no sāpēm un problēmām. Iecirtu vienreiz – asmens iegāja tikai līdz pusei – būs jāuzasina.

Izvilku cirvi no galvaskausa, kas nu bija līdz pusei iešķelts, un no kura lēnu sāka plūst asinis. Cirtu otrreiz, tagad līdz galam. Galva pārplīsa uz pusēm un viss sāka velties laukā. Bet ne tā kā bezdzimumniekam nr.1, pavisam savādāk – tas neripoja, bet tecēja, tecēja sarkana peļķe, kas kļuva arvien lielāka un lielāka, tecēja, beigās jau sāka vienkārši pilēt, beidzās, kam jātek. Biju panikā. Šim cilvēkam nebija problēmu – nu, protams, izņemot tās sīkās, kas grauž visvairāk. Bet nekas cits neripoja. Es viņu nogalināju, piebeidzu bezproblemātisku cilvēku – tas nekas, ka tas bija bezdzimumnieks, tomēr, gandrīz cilvēks.

Tad man atkal iesāpējās galva – laikam ar vienu reizi nepietiek, lai dabūtu sāpes, problēmas un nepatikšanas ārā no galvas – nogalinot bezdzimumnieku atkal biju sev radījis jaunu problēmu, kas sāpēs.

Līdz ar to nolēmu, kas šādā veidā visu laikam nevarēs atrisināt. Būs jāizmanto drastiskāki līdzekļi...