Kad Toma lūpas pieskārās Martas lūpām , Martas galvā ieskrēja doma : „tiešām?” Toma sirds pukstēja straujāk . „piedod..es mazliet aizrāvos, vienkārši Tavs smaids man likās tik mīļš , un acis pavedināja .. piedod.” Toms noliecis galvu mazliet čukstēja .Marta rokas uzlika uz Toma vaigiem : „tas nekas..tiešām, nekas..”Toms pasmaidīja , taču viņš gaidīja , kad viņa pateiks : „man patīk , kad esi man blakus..” bet laikam tam nebija lemts . Marta : „Tas puisis vienmēr biji , esi un būsi .. dēļ kura cīnījos , sabojāju visu , ar visiem , un beigās ..” Marta pacēla sava džempera piedurkni un parādīja rētas .. pa visu roku bija daudz strīpu , un rētu . tur bija pat tāda , kas nebija vēl sadzījusi .
Bija pagājis jau mēnesis no tās dienas, no skūpsta , kas Martai lika no laimes spiegt iegšienē un no tā , ka Toms bija sasniedzams . jā , viņš bija jau prom , devies uz armiju . Martas dienas bija kļuvušas nenormāli pelēcīgas , taču viņa centās smaidīt , kaut nemaz brīžiem nesanāca . Viņa cerēja , kad gads , kas ir jāpavada bez viņa smaida un acīm paies ātri , taču tas vilkās . likās , kad katra sekunde iet miljoniem stundu .. un joprojām galvā skanēja viņa vārdi : „es nevienam , taču neesmu vajadzīgs.” Viņa sev pārmeta , ka nepateica viņam : „man Tevi vajag , vairāk par visu..” Viņa cīnījas ar pārmetumiem , kad nepateica viņam teikumu: „man Tevi vajag , vairāk par visu.. visu šos gadus.. es Tev teicu , ka Tu esi tas , par , kuru cīnījos .. Tu redzēji manas rētas , taču nesaprati . protams, pašsaprotami , jo Tevi salauza.” Viņa saņēmās un uzrakstīja vēstuli , taču nesaņēmās , lai uzrakstītu to , ko jūt .. viņa uzrakstīja vienkāršu vēstuli: „sveiks.. es nevarēju Tev neuzrakstīt.. es vēlējos tikai apjautāties, kā Tev iet ? dīvaini , ka Tevis te nav.. trūkst mūsu pastaigas , un smieklu . nav jau tā , ka baigi ilgojos , taču.. sirds dziļumos Tu man sasodīti trūksti.. vai ir iespēja Tev atbraukt ātrāk ?” Viņa rakstot smaidīja , taču arī asaras tecēja pāri vaigiem . Viņai bija grūti , tiešām.. bet kā bija Tomam ? Toms nespēja , katru dienu cīnoties , ceļoties , guļoties.. viņam galvā skanēja Martas balss , viņam tas likās ļoti dīvaini , jo viņš , taču it kā neko neizjuta pret Martu .. Katru reizi aizverots acis , viņam priekšā parādījās – Marta , un viņas smaids .. bet viņam joprojām likās , kad tas ir vienkārši tāpēc , ka viss Maijs tika pavadīts ar viņu.. Viņiem bija daudz kopbilžu , joprojām tās kopbildes ir aiz nosaukuma : „draugi.” ,taču Martai skatoties ar asarainām acīm uz tām bija doma : „es .. es viņu mīlu , manuprāt , pārāk spēcīgi mīlu.” Domājat , ka Tomam nekur nebija tās bildes? Viņiem abiem tās bija datorā , tāpēc pirms braukšanas Toms izprintēja vienu no bildēm .. un ielika savā makā , kuru bieži viņš atver , lai vienkārši paskatītos uz bildi un pajautātu sev : „tiešām , tikai draugi?”
...TURPINĀJUMS SEKOS....
