Tur bija Toms, viņš smaidīja, taču viņa acīs varēja redzēt bailes. Viņa rokās bija rozes, ļoti daudz rožu. Viņš tuvojās tuvāk Martai, un klusām čukstēja : „jā, ir iespēja atbraukt tagad un uz palikšanu, kā šobrīd to izdarīju es..” Marta stāvēja, viņas acīs bija asaras, pēkšņi viena no asarām pārslīdēja pār viņas vaigu. Viņa ar lielu lēcienu samīļoja Tomu, tik spēcīgi.. Viņi iegāja iegšā, istabā. Istabā bija tik mīlīga sajūta, bija tumšs tāpēc Marta, lai ievestu savā istabā kaut kādu mīļuma sajūtu , viņai istabā logā bija ziemassvētku lapiņas, vienalga kāds gadalaiks, vai kāda diena, tās vienmēr tur bija un uz nakti tika ieslēgtas, tāpat, kā katru vakaru tika iedegta svece. Toms apsēdās, viņa apsēdās Tomam pretī, skatījās viņa acīs, un izbaudīja klusumu viņa klātbūtnē, taču Toms to pārtrauca : „es saprotu Tavu klusumu, un šis nemaz nav viens no patīkamajiem.. kāpēc Tu gribēji, lai es atbraucu?” Marta pasmaidīja : „atceries, kad teici, ka nevienam neesi vajadzīgs?” Toms : „tā ir, nevienam.. neskaitot ģimeni.”Marta piecēlās, aizgāja līdz skapim, atvēra atvilkni, paņēma datoru un atnesa pie Toma. Viņa apsēdās viņam blakus un sacīja : „paskaties, man uz galda ir mūsu bilde, man dators ir pilns ar mūsu bildēm, paskaties, pat uz ekrāna, jā pat telefonam uz ekrāna.. un vēl kaste, kurā ir mūsu bildes.. bet zini? Ir kaut kas vērtīgāks.. kamēr biji prom šos divus mēnešus, miljons sekundes.. es uzrakstīju mazu kladīti, visu, ko domāju par Tevi..” Viņa no kastes izvilka kladi – violetā krāsā, un jau pat uz vāciņa bija uzlīmēta viņu smaidīgā bilde. Marta : „atceros, kad rādīji kasti, kur dega jūsu un Sintijas kopbildes, redzēju vienu bildi.. tie smaidi nebija īsti, pat Tavs ne.. tikai Tu to nepamanīji.. bet paskaties, uz šo.. redzi smaidus?” Toms atvēra kladi, un lasīja.. Tur nebija daudz, tikai trīs lapas.
Pēc pusstundas, kad Toms bija izlasījis kladi, viņš devās pie Martas, kas aizgāja atpakaļ uz virtuvi un dzēra savu tēju, kas nu jau bija auksta. Toms iegāja virtuvē, viņš redzēja sēžam Martu pret logu, viņš smaidīja, taču neko nepateica. Marta tik vēsi pagriezās un teica : „nu? Lasīji.. zinu, muļķīgi.. teikt, ka mīlu, ka man Tevi vajag, bet tā ir, es Tevi mīlu.. bet aj, esmu muļķe..” Martas vaigus sāka pārklāt asaras, viņa pagriezās pret logu atpakaļ, turpināja dzert tēju. Toms piegāja pie Martas, viņu apskāva un teica : „zini? Visus šos vakarus, kamēr biju projām... es cīnījos ar domām, kas mani pārņēma, es cīnījos un pretojos jūtām pret Tevi.. bet man nesanāca.” Marta : „ko Tu gribēji pateikt?” Toms : „to, ka mīlu Tevi.” Un noskūpstīja Martu..
...TURPINĀJUMS SEKOS...
