Tā bija Toma māte. Viņa izklausījās satraukta, un tajā pašā laikā ļoti laimīga, viņa sacīja : „ir noticis ziemassvētku brīnums, pirms ziemassvētkiem.” Marta sāka smieties : „ziemassvētku brīnums? Līdz ziemassvētkiem, taču ir tik daudz laika.. nu labi, kas ir noticis?” Toma māte ievilka elpu, tajā varēja sadzirdēt asaru pieskaņu : „es vēl nesen raudāju, jo likās, kad sajukšu prātā.. protams, man tagad esi Tu, Tu man esi blakus, paldies.. bet.. pēkšņi zvans no Toma man lika iespiegties..” Marta bija apstulbusi : „zvans?” Linda : „jā, Toms.. Viņš brauc mājās..” Marta iespiedzās : „ak dievs.. nopietni? Bet nu jā, tas noteikti ir dēļ Tevis, Linda.. es respektēju to, ka viņš dēļ mammas brauc mājās, jo Tev ir ļoti grūti un to var redzēt..” Linda : „pagaidi... nepārtrauc, un neizsaki savas domas pirms laika. Viņš sacīja, ka brauc pie Tevis, ka pirmais pie kā iegriezīsies, nu šovakar pie kā viņš brauks būs Tu.. viņš teica, ka Tu aizsūtīji viņam nesaprotamu vēstuli, viņš it kā nevarējis saprast, ko viss tas nozīmējis.. likās, kad tā ir tukša, bez smaida, tikai ar asarām pildītā nepabeigtā vēstule.” Marta mazliet iesmējās : „zini? Tā arī ir.. asaras tecēja pār vaigiem, iegšienē tukša sajūta.. tukša, kāds trūkst.. nevis kāds trūkst, bet viņš.. trūkst.. kad esmu bez viņa, visiem liekas, ka esmu viena.” Linda pēkšņi iesaucās : „ak jā, pirms viņš lika nost klausuli viņš man sacīja – māt, manuprāt, ka es šobrīd mīlu, un mīlu pa īstam.. jo viņa ir iemesls katrai manai ieelpai.” Marta apmulsa, viņai vairs nezināja, ko teikt.. viņai vairs nebija, ko teikt. Linda : „es saprotu, un jūtu, ka esi apmulsusi, taču, kad viņš atbrauc uzzvani, vai uzraksti man kādu ziņu, lai zinu, ka viņš ir .. mājās, dzīvs, vesels, saproti mani.. es priecājos, ka viss nokārtojās.” Linda nolika klausuli. Marta gulēja gultā nekustīgi, pār viņas vaigiem tecēja asaras un galvā skanēja vārdi : „..viņa ir iemesls, katrai manai ieelpai.” Viņa nespēja noticēt, ka viņš ir to pateicis, ka izlasot vienu pustukšu vēstuli, viņš dodas mājās.. viņa tam nevēlējās ticēt, viņai tas likās mazliet par skaistu, lai noticētu.
Pēc divām stundām Marta bija nomierinājusies, viņa bija iedegusi sveci, sēdēja virtuvē skatoties pa logu dzēra tēju. Viņa nespēja noticēja, ka viņš būs. Godīgi? Viņa neticēja, vairs negaidīja, taču pēkšņi pie durvīm kāds zvanīja. Viņa ļoti lēnām piecēlās, nolika krūzi ar silto tēju uz galda un ļoti lēnām spēra vieglus soļus pie durvīm. Viņa joprojām bija viena, vecāki nebija mājās jau otro dienu, un laikam nemaz netaisījas būt.. viņai brīžiem likās, kad viņi viņu ir pametuši.. Viņa bija jau pie durvīm, viņa nopūtās un tās atvēra. Un Viņas priekšā bija..
...TURPINĀJUMS SEKOS...
