Olivers tikmēr gāja uz veikalu, viņš rozes, šokalādes kasti, un lielu lāci.
Tam pieliekot klāt vēstuli – „tu esi viss, bez tevis man nav nekā. Vai tiešām ir jādara sāpes otram, kaut pašam sāp? – nē! Vai tiešām ir tā jānotiek? – vai Tiešām ir vērts sāpināt otru, kaut pašam sāp? – Es zinu, kad mani apskāvieni reiz lika mīlēt, tagad tie dedzina. Kāpēc jājauc sāpes ar prieku? Bet es bez tevis, vairs nevaru. Un zinot, ka tu gaidi mazo, kas ir manējais.. Es gribu gūt un atgūt spēt.. Esi tā, kad pārējais pārvēšas viss tukšumā, mums vienam bez otra vairs nav nekā. Es tevi mīlu, un bez tevis pat elpot vairs nespēju. Piedod ! – Olivers. „
Viņš sarunāja savu labāko draugu Klaivu, lai aiznes Alisei šo visu.
Alise visu nakti bija raudājusi, bet Melisa viņu mierinājusi. Viņas skatījās šausmenes, komēdijas , pa nakti visa māja skanēja ar viņu mīļākajām dziesmām. Viņas jau internetā meklēja mazo drēbītes un lietas. Zvans pie durvīm 9.00 viņas pārsteidza.
Alise piegāja pie durvīm, un ieraudzīja Klaivu ar lielu rozā kasti rokā. Viņš pasmaidīja : „Labrīt mazā Pekause! Paņem šo, es vēlāk noteikti atnākšu. Un jā – atver kasti, tā ir tev.”
Alise pasmaidīja pretī un teica : „Paldies , mazais Rūķi!”
Arī Alise bija ar Klaivu ļoti labi draugi, viņi vienmēr viens otru saprata. Melisa palīdzēja Alisei ienest kasti, kaut tā nemaz nebija smaga, vienkārši Melisa neļāva Alisei pārpūlēties. Alise atvēra kasti, un ieraudzīja Lāci, kam bija piesprausta vēstule. Viņa to lasīja...
