Es nevaru Tevi ciest,
Es Tevi ienīstu,
Un Es Tevi nežēlīgi mīlu.
Jau kopš stāvot Tevi redzēju,
Trausliņu un sīku.
Arī kad spoguļattēls rādīja
To apaļo seju - ne visai glītu.
Kaut gan... pagaidi
Nē, pataustu spogulī Es to vaigu -
Mīkstu, mīkstu
Tad saprotu... laikam
Ka nav tik traki
Kaut vai arī citiem par šo dievišķīgo būtni
Nav gaviļu, teiksim, līksmu.
Un kas Tu tāds iedomājies esi?
Ka galva jāplēš pušu,
Jo pāris labas domas prātā dvesi.
Izbeidz - šeit un tagad!
Man par Tevi domas zemē velk,
Tad kā dievs - tad kā nabags
Lūdzu, lūdzu dari to manis labad
