*** *** ***6
Dienā bāka klusē. Tik dabiski ļaujas skumjām,
Par tiem, kuri aizgāja, lai vairs neatgrieztos nekad.
Gaida tumsu, lai rādītu kurp doties un kur atgriezties.
Man nepietiek tikai ar zvaigznēm, vajag ko vairāk.
Meklējot savu bāku apmaldos trijās priedēs
Un atgriežos. Vienmēr atgriežos sākumposmā.
Tik vienkārši atnāk zvaigzne un nodreb sirds-
Savu bāku man jāuzceļ pašam. No sapņiem,
No ilgām un prasti pelēkiem laukakmeņiem.
Apiet loku un atgriezties. Viss pārvēršas patiesībā.
Strikti atdalīts ‘’Var’’ un ‘’Nevar’’ nepalīdz.
Smilšu pulkstenis klusēdams laiku skaita.
Skatiens apmaldās un meklē to gaismu,
Ko iedegt var nejaušais nakts svešinieks.
Vari vilties, vari padoties vai arī iespītēties.
Tas esi vien Tu, kurš uzdrīkstēsies tiesāt.
***
Kaut kur tālumā aizplūst vārdu melodija.
Es varu būt aklais un neredzēt aizvērtās durvis,
Aiziet garām un aizmirst par nesastaptajiem.
Es varu būt kurlais un nedzirdēt teiktos vārdus,
Varbūtējais brīnums paliks man parādnieks.
Vai tas iespējams, zinot visu neiespējamo,
Klusēt un neredzēt, satikt, lai nesatiktos.
Vārdus var pārdot, vārdus var noslēpt,
Vārdus var izkaisīt visos vējos.
Klusā daba ar vārdiem sagrauj pasauli
Un uzceļ to atkal jauna. Labāku.
***
Es nezinu, kas ir Bezgalību.
Lai kā cenšos, bet neizdodas
Sažņaugt mirkļus saujā
Es nezinu, kas ir Nemirstība.
Mazpamazām visa bagātība
Pārvēršas putošos pelnos.
Es nezinu, kas ir Īstenība.
Vārdi iesit, bet rēta nepaliek.
Bez varbūtības tikai sāp.
