Dienā bāka klusē. Tik dabiski ļaujas skumjām,
Par tiem, kuri aizgāja, lai vairs neatgrieztos nekad.
Gaida tumsu, lai rādītu kurp doties un kur atgriezties.
Man nepietiek tikai ar zvaigznēm, vajag ko vairāk.
Meklējot savu bāku apmaldos trijās priedēs
Un atgriežos. Vienmēr atgriežos sākumposmā.
Tik vienkārši atnāk zvaigzne un nodreb sirds-
Savu bāku man jāuzceļ pašam. No sapņiem,
No ilgām un prasti pelēkiem laukakmeņiem.
Apiet loku un atgriezties. Viss pārvēršas patiesībā.
Strikti atdalīts ‘’Var’’ un ‘’Nevar’’ nepalīdz.
Smilšu pulkstenis klusēdams laiku skaita.
Skatiens apmaldās un meklē to gaismu,
Ko iedegt var nejaušais nakts svešinieks.
Vari vilties, vari padoties vai arī iespītēties.
Tas esi vien Tu, kurš uzdrīkstēsies tiesāt.
