Vienmēr būs kāds, kurš teiks, ka laiku nevar apturēt.
Skatos vecajās, jau dzeltēt sākušās fotogrāfijās un brīnos -
Man pretī raugās pati vēsture un izstāstīt kaut ko vēlas.
Tādi paši cilvēki kā mēs un tomēr citādāki, ar citiem sapņiem,
Citām bailēm, bet ikdienas rūpēm, kas tādas pašas kā mums.
Mēs vienlaikus esam tik atšķirīgi un līdzīgi tomēr.
Vienmēr būs kāds, kurš teiks, ka laiku nevar izdalīt.
Pāris minūtes var vilkties vai arī izgaist kā nebijušas.
Laiks savu balsi nedzird. Vai to sadzirdam mēs?
Dalam un pārdalam stundas minūtēs un sekundēs,
Un tad atkal saliekam visas tās vienā kopsummā.
Neskaties atpakaļ, kļūdas labojums vairs nav iespējams.
Vienmēr būs kāds, kurš teiks, ka nav Patiesības par laiku.
Laiks ir pats par sevi un Tev jāatrod tikai sava vieta,
Starp ceļu un debesīm, starp ēnām un saules gaismu.
Vēl pāris minūtes, vēl nedaudz nepateiktu vārdu
Un tad pamosties un aiziet ikdienības krāsas mainīt.
Lai dzirksteļo, lai paput viss kas bija sargāts.
