Nekur tālu jau neaiziet no visa, kas dvēselē sabiris.
Pa mazumiņam vien tukšumu piepilda neapturamais.
Iedomu trauks trauslais jāpiepilda pārpārēm.
Cik devīga un cik skopa būs nākamā diena?
Neapturēt rīta ausmu, tā ir nenovēršama.
Kā ceļa sākums, kas vienmēr aizved kaut kur.
Gribas tā viegli un gaiši, nemanāmiem soļiem
Aizsoļot līdz pašam galam pat neatskatoties.
Neaizliegt dienu, kas skrien savu maratonu
Un Tu esi ne tikai vienaldzīgs skatītājs vien.
Pārdzīvot, piedzīvot un izturēt līdz galam,
Vajag katram un par katra nosolīto cenu.
Nenokavēt vakaru rēno, kad viss ir galā,
Viss pārsāpēts un paskaties atpakaļ-
Līdzās bija arī prieks, kas nepamanīts,
Pievērtam acīm slepus novēro Tevi.
Nekur tālu jau neaiziet no visa, kas neviļus ārā laužas.
Tā ir sasodīti traka un varena sajūta noturēt sevi
Uz robežas starp blāzmu uz saules ausmu,
Uz robežas starp zemi un jūru, vēju un svelmi.
Noturēt sevi un neaprast ar robežām šīm.
